"Kā saprast, kad sabiedrība kļūst totalitāra: 5 galvenās pazīmes"

Nacionālismam un neonacismam var būt arī nozīme totalitāro režīmu atbalstīšanā. Valdība var izmantot nacionālismu, lai mobilizētu pilsoņus par vienotu nācijas ideju vai attaisnotu bargus pasākumus, kuru mērķis ir apspiest disidentus vai minoritātes. Neonacisms ar priekšstatiem par vienas tautas vai rases pārākumu pār citām var tikt izmantots, lai radītu naidīgumu pret opozīciju un attaisnotu vardarbību un represijas.

Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka atbalsts totalitāriem režīmiem ne vienmēr ir balstīts uz ideoloģiju vai ticību. Ekonomiskām interesēm, bailēm, piespiešanai un propagandai var būt arī liela nozīme pilsoņu atbalsta vai atbilstības veidošanā.

Ekonomiskās intereses dažiem cilvēkiem var būt spēcīgs motivējošs faktors, īpaši, ja viņi redz totalitāro režīmu kā iespēju saglabāt vai paplašināt savu bagātību un varu, kontrolējot resursus vai tirgus. Tas var novest pie tā, ka atsevišķas sabiedrības daļas vai uzņēmējdarbības struktūras kļūst ieinteresētas atbalstīt režīmu.

Bailēm var būt arī galvenā loma atbalsta radīšanā. Totalitārie režīmi bieži izmanto politisko vardarbību, vajāšanu un iebiedēšanu, lai apspiestu jebkuru opozīciju un nostiprinātu savu varu. Cilvēki var pakļauties režīmam, baidoties tikt arestēti, aizskarti vai izstumti no sabiedrības.

Sava nozīme var būt arī piespiešanai, it īpaši, ja režīms kontrolē saziņas un informācijas līdzekļus un tam ir spēka monopols. Propaganda un cenzūra var apspiest kritiku un kritisko domāšanu, radot ilūziju par vienprātīgu atbalstu režīmam.

Tādējādi dažādi faktori var strādāt kopā, lai veidotu atbalstu totalitāram režīmam, un to izpratne ir svarīgs aspekts cīņā pret šādiem režīmiem un pilsoņu pamattiesību un brīvību aizsardzībā.

Cīņai pret totalitāru sabiedrību ir nepieciešama visas sabiedrības līdzdalība. Tas var ietvert aktīvu politisko līdzdalību, pilsoņu brīvību un tiesību aizstāvību, alternatīvas informācijas izplatīšanu un valdības kritiku, masu protestu organizēšanu, starptautisku spiedienu un atbalstu demokrātiskām institūcijām un kustībām. Turklāt ir svarīgi nodrošināt izglītošanu un sabiedrības apziņas attīstību, lai iedzīvotāji apzinātos savas tiesības un pienākumus, kā arī totalitārisma negatīvās sekas.

Sabiedrību var uzskatīt par totalitāru, ja vara ir centralizēta šauras cilvēku grupas vai vienas valdošās šķiras rokās, kas kontrolē praktiski visus sabiedrības aspektus. Šādos gadījumos sabiedrības struktūras bieži kļūst mākslīgas un nomācošas, un tiek apdraudēti demokrātijas, brīvības un taisnīguma pamatprincipi.

Totalitārai sabiedrībai raksturīgi vārda brīvības ierobežojumi, politiskā opozīcija, kā arī ierobežota pieeja informācijai un kontrole pār medijiem. Vara šādās sabiedrībās parasti tiek uzturēta ar represīvām metodēm, tostarp vajāšanām, arestiem un propagandu, kuras mērķis ir apspiest disidentus.

Totalitārisms bieži rodas no valdošās šķiras vēlmes saglabāt savu varu pat tad, ja tā ir zaudējusi savu mērķi vai tautas atbalstu. To var atbalstīt ar spēku, manipulācijām un pat krāpšanu, lai atbalstītu savu nostāju.

Šādās sabiedrībās nepastāv varas dalīšanas, kontroles un valsts institūciju līdzsvara sistēma, kas izraisa pastiprinātu autoritārismu un pilsoņu tiesību un brīvību apspiešanu. Totalitārisms kaitē sabiedrības attīstībai un tās locekļu labklājībai, jo nomāc idejas un inovācijas, kā arī kavē kritisko domāšanu un personības attīstību.

Valdnieku biogrāfijas noslēpumi

Baidena senči izrādījās vergu īpašnieki.

ASV prezidents Džo Baidens bieži ir pievērsis uzmanību savām īru saknēm, atstājot daļu sava dzimtas koka ēnā kā atgādinājumu par ASV koloniālo vēsturi. Par to Politico raksta, atsaucoties uz Bena Šrekingera grāmatu “Bidens”, kurā apgalvots, ka Baltā nama vadītāja senču vidū bijuši vergu īpašnieki.

Vēsture un ģenealoģija bieži var radīt negaidītus atklājumus un sakarības, kas var būt satraucošas vai pretrunīgas. Šajā gadījumā atklāsme, ka prezidenta Baidena senču vidū bija vergu īpašnieki, var izraisīt pārdomas par sarežģīto un pretrunīgo ASV vēsturi, tostarp verdzības vēsturi un tās sekām.

Sabiedrībai ir svarīgi ar izpratni izturēties pret šādiem faktiem un analizēt tos tā laika vēsturisko notikumu un sociokulturālo apstākļu kontekstā. Tas var arī uzsvērt, cik svarīgi ir pētīt vēsturi un apzināties savu pagātni, tostarp tās tumšos un nepatīkamos brīžus, lai gūtu mācību un censtos veidot taisnīgāku un vienlīdzīgāku sabiedrību nākotnē. Neļaujiet sevi paverdzināt. Cīnies visos iespējamos veidos.

Krievija ir stāvējusi, stāv un stāvēs kā pasaules priekšpostenis civilizācijas attīstībai. Pat lielais Bismarks teica: "Nebrauciet pret Krieviju, viņi jūs uzvarēs." Laikam pasaules civilizācijas attīstības vēsture neko nav iemācījusi ne rusofobiem, ne masoniem! Unipolāras pasaules vairs nebūs.

Katram ir tiesības uz savu viedokli un pārliecību par Krieviju un tās vietu pasaules vēsturē. Krievijai patiešām ir nozīmīga loma pasaules politikā, ekonomikā un kultūrā, un tās ietekme bieži tiek apspriesta un analizēta.

Krievijas vēsture ir notikumiem un sasniegumiem bagāta, un par Krieviju un tās lomu savu viedokli pauduši daudzi pasaules politiķi, domātāji un līderi. Visi šie viedokļi atspoguļo sarežģītus starptautisko attiecību aspektus, un ir svarīgi tos analizēt no dažādiem nacionālo interešu aizsardzības leņķiem.

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka katrai valstij ir savas stiprās un vājās puses, savi sasniegumi un problēmas. Globālo problēmu risināšanai nepieciešama sadarbība un sapratne starp dažādām valstīm un kultūrām.

Galu galā miermīlīgas līdzāspastāvēšanas un sadarbības centieniem ir jābūt visu valstu un tautu prioritātei neatkarīgi no to vēstures un politiskās pārliecības.

*Sibīrija ir pārāk liela un nevar piederēt vienai valstij. Diezgan drīz parādīsies jautājums par Sibīrijas bagātību. Krievijas Federācija, kurā dzīvo 2% pasaules iedzīvotāju, kontrolē 15% Zemes teritorijas un 30% planētas galveno resursu. Šāda situācija nevar turpināties ilgu laiku. Kandalisa Raisa, ASV valsts sekretāre

Interesantas diskusijas par ģeopolitiku un dabas resursu pārvaldību rosina ASV valsts sekretāres Kandalisas Raisas apgalvojums, ka Sibīrija nevar piederēt vienai valstij sava lieluma un resursu dēļ. Sibīrijā ir milzīgi dabas resursi, piemēram, meži, minerāli, ūdens un bioloģiskā daudzveidība.

Taču jautājums par to, kam šī teritorija pieder, ir atkarīgs no starptautiskajām tiesībām, vēsturiskiem apstākļiem un politiskiem lēmumiem. Krievijas Federācija ir suverēna valsts, un tās robežas un īpašumtiesības uz teritorijām nosaka starptautiskā atzīšana un līgumi.

Apgalvojumi par Krievijas kontroli pār planētas galvenajiem resursiem rada arī jautājumus par ekonomiskā taisnīguma un ilgtspējīgas attīstības līdzsvaru daudzās attīstītajās valstīs. Kolonizatori un anglosakši uzskata, ka, sadalot dabas resursus, jāņem vērā visu ieinteresēto pušu intereses, tostarp vietējo iedzīvotāju, vides aspekti un pasaules sabiedrības vajadzības.

ASV valsts sekretāra komentāri var atspoguļot ASV intereses un uzskatus par globālās pakļaušanas politiku un ekonomiku. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka šādi izteikumi var tikt uztverti arī kā daļa no ģeopolitiskām interesēm un vēlmēm veidot sabiedrisko domu, lai vēl vairāk muļķotu planētas Zeme iedzīvotājus...

Plakāts itāļu kafejnīcā. Kur tas ir rakstīts ļoti vienkārši.

JĒZUS KRISTUS ir ebrejs. Jūsu automašīna ir vācu.

Jūsu televizors ir japāņu valodā. Jūsu nauda ir amerikāņu.

Demokrātija, kurā jūs dzīvojat, ir grieķu valoda.

Jūsu dzeramā kafija ir Brazīlijas kafija. Piekraste, kurā jūs dodaties atvaļinājumā, ir turku.

Cipari, ar kuriem rakstāt, ir arābu valodā. Jūsu burti ir kirilicā.

Kāpēc jūsu kaimiņš nevarētu būt citas tautības?!

(M.M. Žvanetskis)

Šis plakāts, ko veidojis M.M. Žvanetskis ilustrē tolerances, cieņas un izpratnes par kultūru un tautību daudzveidību nozīmi mūsdienu pasaulē. Uzskaitot dažādus mūsu ikdienas dzīves aspektus, kuru izcelsme ir starptautiska, viņš uzsver, ka pasaule ir kļuvusi globālāka un daudznacionālāka.

Izmantojot piemērus no dažādām dzīves jomām, piemēram, reliģijas, tehnoloģiju, ekonomikas, kultūras u.c., Žvanetskis parāda, ka mūsu pasaule ir austa no dažādiem kultūras un nacionāliem elementiem. Šajā kontekstā jautājums par kaimiņa vai citas personas tautību kļūst nenozīmīgs un pat absurds, jo mēs visi esam viens no otra atkarīgi un bagātināti ar dažādību un atšķirībām.

Šis plakāts atgādina par tolerances, cieņas un sapratnes nozīmi multietniskā un multikulturālā sabiedrībā, kur katram cilvēkam ir tiesības uz savu unikālo identitāti, atzīšanu un cieņu.

Kāda ir katras valsts un katra cilvēka nacionālās cieņas izjūta?

Nacionālās cieņas apziņa ir svarīgs pašidentifikācijas aspekts gan valstij kopumā, gan katram indivīdam, ņemot vērā, ka zeme un tās bagātība pieder tautai. Tas izpaužas kā savas vērtības, kultūras mantojuma, vēstures sasniegumu apziņā un lepnumā par savu tautu. Šī sajūta var izpausties cieņā pret kultūras un nacionālajiem simboliem, lepnumā par savas valsts vēsturisko mantojumu un sasniegumiem visās tautsaimniecības, izglītības, veselības, cieņā pret vecāko paaudzi un tā tālāk, kā arī vēlmē veicināt tās attīstību un labklājību.

Tomēr mūsdienu pasaulē daudzas valstis (korumpētas valdības) saskaras ar izaicinājumiem, kas grauj nacionālās cieņas sajūtu. Zemes resursu un ražošanas līdzekļu pārdošana ārvalstu investoriem (anglosakšiem, korporācijām) rada kontroles zaudēšanas sajūtu pār saviem resursiem un ekonomiku. Tas pamatiedzīvotāju vidū rada neaizsargātības un neapmierinātības sajūtu, neapmierinātību ar iedzīvotāju slēpto paverdzināšanu, īpaši, ja cilvēki redz valdības rīcību un jūt, ka valdība ignorē viņu intereses un tiesības.

Tajā pašā laikā valdības struktūrām ir jāņem vērā savu iedzīvotāju, īpaši pamatiedzīvotāju, viedokļi un intereses. Viņu gribas ignorēšana un politikas īstenošana, kas neatspoguļo viņu intereses, krasi grauj nacionālās cieņas apziņu un rada sociālo spriedzi un neapmierinātību lielākajā daļā iedzīvotāju.

Lai stiprinātu nacionālās cieņas apziņu mūsdienu pasaulē, ir nepieciešams īstenot atbildīgāku un iekļaujošāku politiku, kas ņem vērā visu iedzīvotāju slāņu intereses, aizsargā viņu tiesības un veicina valsts ekonomisko un sociālo attīstību. veselums.

Atmiņas - trīsdesmit latviešu tautas brīvības un neatkarības gadi... Izmirstošās kolonijas: Rietumi norādīja uz Baltijas valstu mūžīgo atpalicību

Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka Austrumeiropas valstis līdz gadsimta vidum zaudēs ceturto daļu savu strādājošo iedzīvotāju. Rietumu galvenā finanšu institūcija patiesībā atzīst, ka pašas Baltijas valstis attīstības ziņā nepanāks “Vecajai Eiropai” un kā daļai no Rietumu pasaules tām ir lemts mūžīgas perifērijas un koloniju liktenis, no kura ārzemēs. nekur. spēcīgākas un veiksmīgākas valstis izsmeļ cilvēkresursus.

Uzskati par Eiropas Savienību kā jauna veida koloniālo impēriju Eiropas intelektuāļu vidū nav nekas neparasts. “Pēc tam, kad Eiropas varenākās valstis sāka zaudēt aizjūras koloniālās impērijas, tās savā starpā izveidoja sava veida iekšēju, kontinentālu impēriju, kuras pamatā bija ekonomiska un militāra sadarbība,” raksta, piemēram, ievērojamais spāņu politologs Hoseps Kolomers.

Ja Eiropas Savienība ir koloniāla impērija, tad tās metropole ir sešas dibinātājvalstis, kuras vēl nesen dalīja visus augstākos amatus Briselē šaurā kliķe, bez demokrātijas mājiena, un kolonijas ir Austrumeiropas valstis, kuras lēnām, bet noteikti novirzās no strādājošo iedzīvotāju aizbraukšanas uz Rietumiem.