"Padomi vecākiem: kā audzināt cienīgu cilvēku un apvienot dažādu tautu kultūras"

Izglītība un noteikumi. Piezīme vecākiem. Kā izaudzināt cienīgu cilvēku. Dažādu tautu kultūru un zināšanu apvienošana

Mēs apmaināmies ar cienīgu pieredzi cilvēka audzināšanā.

Japānā dažās skolās pirmklasnieku mammas pirms mācību gada sākuma saņem nepieciešamo lietu un nepieciešamo prasmju sarakstu. 18 vienumu saraksts sākas šādi:

"Pirms jūsu bērns sāk mācīties skolā, pārliecinieties, ka viņš spēj ievērot tālāk minētos noteikumus; kā vecāki un ģimenes locekļi, lūdzu, ievērojiet to pašu uzvedības kodeksu."

Sadaļa "Uzvedības pamatnoteikumi:

1) Uzmanīgi klausieties, kad kāds runā.

2) Sveiciniet citus un atbildiet uz jautājumiem skaidri un mēreni skaļi.

3) Skaidri saproti, ka citu lietas nepieder tev.

4) Pirms ieiešanas novelciet apavus un uzmanīgi novietojiet tos norādītajā vietā.

5) Sēžot uz krēsla, turiet muguru taisni.

6) Vienmēr valkājiet tīras un labi izgludinātas drēbes.

7) Saglabājiet savu rakstāmgaldu un apkārtni sakoptu un sakārtotu.

8) Tev noteikti jāiet agri gulēt un pašam agri jāceļas.

9) Paēdiet sātīgas brokastis.

10) Neaizmirstiet iztīrīt zobus.

11) Nekad nemelojiet.

Sadaļa "Attiecības ar draugiem":

1) Nekad neatstājiet vienu no saviem klasesbiedriem vienu.

2) Ja kādam ir problēmas, palīdziet.

3) Nerunā sliktu par saviem draugiem.

4) Spēt saprasties, spēlēties un mācīties ar jebkuru.

5) Spēt ne tikai spēlēt viens pats, bet arī gūt prieku no spēlēšanās ar visiem citiem.

6) Spēlējiet brīvā dabā fiziskai attīstībai un spējai atpūsties dabā.

7) Ja esat pieļāvis kļūdu, jūs patiesi atvainojaties.

Mans viedoklis

Japānas bērnu audzināšanas kultūra ir stingra un tai ir augsti standarti. Šis saraksts, kas tiek sniegts pirmklasnieku mātēm, ir piemērs tam, kā Japānas sabiedrība lielu nozīmi piešķir disciplīnai, cieņai un harmoniskām attiecībām. Tas atspoguļo vēlmi bērnos attīstīt ne tikai akadēmiskās zināšanas, bet arī svarīgas sociālās prasmes. Šādi noteikumi var palīdzēt radīt sakārtotāku, cieņpilnāku un labvēlīgāku vidi, kas savukārt labvēlīgi ietekmēs bērnu vispārējo attīstību.

Komentāri no dažādiem viedokļiem:

Psiholoģiskais skatījums

Šis saraksts palīdz bērniem jau no mazotnes attīstīt pašdisciplīnu un paškontroles prasmes. Tas var palīdzēt veidot pašapziņu un pozitīvu pašcieņu. Taču, ja prasības ir pārāk stingras un neatstāj vietu individualitātei, tas var radīt stresu un spiedienu uz bērniem.

Sociālais skatījums

Japānas sabiedrībā svarīgas ir sociālās prasmes, piemēram, cieņa pret citiem, palīdzība un komandas darbs. Šie noteikumi palīdz stiprināt bērnu sociālo mijiedarbību un sadarbību, kas ir svarīgi harmoniskas sabiedrības veidošanai.

Kultūras skatījums

Japāna ir pazīstama ar savu cieņas, disciplīnas un kolektīvisma kultūru. Šis saraksts atspoguļo šīs kultūras vērtības un palīdz tās nodot nākamajai paaudzei. Ir svarīgi atzīmēt, ka šādi vecāku standarti var būt mazāk izplatīti vai pat sveši citās kultūrās, kur individuālisms un personiskā brīvība ir vairāk uzsvērta.

Pedagoģiskais skatījums

Norādītie noteikumi palīdz sagatavot bērnus skolai, mācot viņiem pamatprasmes un uzvedību. Tas veicina raitāku pāreju uz skolas dzīvi un uzlabo izglītības procesu. Taču ir svarīgi, lai skolotāji un vecāki ņem vērā katra bērna individuālās īpašības un nepiemēro noteikumus mehāniski.

Ģimenes skatījums

Šie noteikumi prasa aktīvu vecāku iesaistīšanos bērnu audzināšanā, kas var stiprināt ģimenes saites un radīt strukturētāku mājas vidi. Tomēr tas prasa arī ievērojamu piepūli un laiku no vecākiem, kas var būt izaicinājums strādājošiem vecākiem.

Secinājums

Japānas pirmklasnieku noteikumu saraksts atspoguļo sabiedrības vēlmi pēc disciplīnas, cieņas un harmonijas. Tas palīdz bērniem attīstīt svarīgas sociālās un personīgās prasmes, kas nepieciešamas veiksmīgai mācībām un dzīvošanai sabiedrībā. Tomēr ir svarīgi šīm prasībām pieiet elastīgi, ņemot vērā katra bērna individuālās vajadzības un īpatnības.

Labestība neatstāj rētas uz cilvēka ķermeņa un psihes. Tāpēc daži cilvēki viņu atceras.

Šī doma atspoguļo dziļu un daudzslāņainu patiesību par cilvēka labā un ļaunā uztveres būtību. Apskatīsim šo ideju no dažādām perspektīvām:

Psiholoģiskais skatījums

Psiholoģiski cilvēki mēdz labāk atcerēties negatīvos notikumus, jo tie izraisa spēcīgākas emocionālas reakcijas un bieži vien ir saistīti ar draudiem izdzīvošanai. Tas ir evolūcijas mehānisms, kas palīdz mums izvairīties no nākotnes briesmām. Labestība, kas neatstāj “rētas” un neizraisa tik intensīvas emocijas, var šķist mazāk nozīmīga un mazāk neaizmirstama.

Sociālais skatījums

Sabiedrībā negatīviem notikumiem un konfliktiem bieži tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā pozitīvai rīcībai un darbiem. Tas ir tāpēc, ka problēmas un drāma piesaista vairāk uzmanības un diskusiju. Tā rezultātā laipnības var tikt aizmirstas vai atstātas bez uzraudzības.

Filozofiskais skatījums

No filozofiskā viedokļa mēs varam teikt, ka labestība ir norma un tāpēc neizceļas. Kā reiz teica Aristotelis, tikums ir viduslīnija starp diviem netikumiem, galējībām. Labais tiek uzskatīts par uzvedības normu un neprasa īpašu iegaumēšanu, atšķirībā no ļaunuma, kas tiek uztverts kā novirze no normas.

No filozofiskā viedokļa idejai, ka labestība ir norma un tāpēc tā neizceļas, ir dziļas saknes. Aristotelis savā Nikomaha ētikā tikumu aprakstīja kā “zelta vidusceļu” starp divām galējībām – pārmērību un trūkumu. Šis jēdziens liek domāt, ka tikumīga uzvedība ir līdzsvarā un ir dabiskais stāvoklis cilvēkam, kurš tiecas pēc labestības un morālās izcilības.

Tikumība kā norma

Tikumība kā uzvedības norma īsti neprasa īpašu uzmanību, jo nozīmē atbilstību gaidītajam standartam. Cilvēki laipnības aktus mēdz uzskatīt par pašsaprotamiem, jo ​​tie atbilst viņu iekšējam morālajam kompasam un sociālajām cerībām.

Novirze no normas

Ļaunums, būdams novirze no normas, piesaista lielāku uzmanību, jo grauj harmoniju un izraisa spēcīgas emocionālas reakcijas. Ļaunuma uztvere kā kaut kas nenormāls un neparasts liek cilvēkiem pievērst tam lielāku uzmanību un labāk to atcerēties.

Atmiņa un uztvere

Šo fenomenu var skaidrot arī no kognitīvās psiholoģijas viedokļa: cilvēka smadzenes vairāk tiecas atcerēties neparastus un emocionāli bagātus notikumus. Ļaunie un negatīvie notikumi bieži izraisa spēcīgākas emocionālas reakcijas nekā ikdienas laipnības, un tāpēc tie paliek atmiņā.

Sociālās normas un cerības

Savu lomu spēlē arī sociālās normas un gaidas. Lielākajā daļā sabiedrību labie darbi un morālā uzvedība tiek uzskatīti par pamatstandartiem, kas ikvienam būtu jāievēro. Tāpēc cilvēki var tos neatzīmēt kā kaut ko īpašu. Gluži pretēji, šo normu pārkāpšana izraisa pārsteigumu un sašutumu, kas veicina labāku šādu notikumu atcerēšanos.

Filozofiskā perspektīva

Arī tādi filozofi kā Imanuels Kants uzsvēra morālā pienākuma un racionālas izvēles nozīmi tikuma definēšanā. Kantam tikumīgu uzvedību nosaka kategorisks imperatīvs, un tā ir racionālas gribas izpausme. Viņš uzskatīja, ka morāles likumi ir universāli un a priori raksturīgi katrai racionālai būtnei. Tas nozīmē, ka labestībai, kas ir cilvēka racionālās un morālās dabas izpausme, patiešām ir jābūt normai.

Imanuels Kants izvirzīja morāles pamatprincipus, kuru mērķis bija noteikt vispārējus un a priori tikumīgas uzvedības pamatus. Viņa morāles filozofija balstās uz kategoriskā imperatīva jēdzienu, kas prasa rīkoties saskaņā ar principu, ka cilvēks var gribēt, lai kļūtu par universālu likumu.

Kategorisks imperatīvs un tikums

Kantam tikumība nav tikai ārējo noteikumu vai sociālo normu ievērošana. Viņš uzskata tikumu kā racionālas gribas izpausmi, kas izteikta ar universāliem morāles likumiem. Jo īpaši kategoriskais imperatīvs ir formulēts šādi: "Rīkojies tikai saskaņā ar tām maksimām, kuras jūs vienlaikus varat vēlēties kļūt par universālu likumu."

Morāles likumu universālums

Kants apgalvoja, ka morāles likumiem jābūt universāliem un vienādi jāpiemēro visām racionālajām būtnēm. Tas nozīmē, ka patiesais tikums nāk no iekšējas pārliecības un morāla pienākuma sajūtas, nevis no ārējiem apbalvojumiem vai sankcijām.

Racionāla griba un tikumīga uzvedība

Pēc Kanta domām, patiesais tikums ir saistīts ar spēju racionāli pārdomāt un izvēlēties morāli pareizu rīcību, kuras pamatā ir universālie principi. Racionālajai gribai šajā procesā ir galvenā loma, jo tikai caur to cilvēks var pieņemt lēmumus, kas atbilst visaugstākajiem morāles standartiem.

Tādējādi Imanuela Kanta filozofija uzsver, ka tikumīga uzvedība ir racionālas gribas izpausme, kas seko universāliem morāles likumiem. Kantam labestība nav vienkārši norma vai vidējais rādītājs, bet gan augstākais uzvedības standarts, kas izriet no iekšējas pārliecības par morālo pienākumu un morāles principu universālumu.

Tādējādi no filozofiskā viedokļa labestību patiešām var uzskatīt par uzvedības normu, kas neprasa īpašu iegaumēšanu vai izolāciju. Tas atspoguļo viduslīniju starp galējībām un morālā cilvēka dabisko stāvokli. Ļaunums, kas novirzās no šīs normas, piesaista lielāku uzmanību un atstāj dziļāku nospiedumu atmiņā sava neparastuma un emocionālās intensitātes dēļ.

Kultūras skatījums

Kultūrai un audzināšanai ir liela nozīme labā un ļaunā uztverē. Dažās kultūrās labie darbi drīzāk ir cerības, nevis kaut kas izcils, kas arī ietekmē to, cik tie ir neaizmirstami. Citās kultūrās labos darbus var vairāk svinēt un atcerēties.

Kultūras un audzināšanas ietekme uz labā un ļaunā uztveri

Kultūrai un audzināšanai ir milzīga loma labā un ļaunā uztveres veidošanā. Morāles standarti un uzvedības normas dažādās sabiedrībās un kultūrās var ievērojami atšķirties, kas ietekmē to, kā cilvēki uztver un atceras labos un ļaunos darbus.

Labu darbu gaidīšana dažādās kultūrās

Rietumu kultūras

Rietumu kultūrās, kur tiek uzsvērts individuālisms un personiskā atbildība, laipnības bieži tiek uzskatītas par pienākumu vai normu. Piemēram, palīdzēt citiem, cienīt vecākos un ievērot likumus ir pamata cerības. Šādās sabiedrībās laipnības darbībām var nepievērst lielu uzmanību, jo tās tiek uzskatītas par normālu uzvedību.

Austrumu kultūras

Austrumu kultūrās, piemēram, japāņu vai ķīniešu, kolektīvisms un sociālā harmonija ir ārkārtīgi svarīgas. Šajās sabiedrībās tikumīga uzvedība ir arī cerība, taču to var skaidrāk atzīmēt un atzīt. Piemēram, cieņas un palīdzības darbi bieži saņem sociālo apstiprinājumu un pateicību, kas padara tos neaizmirstamus.

Izglītības ietekme

Izglītībai ir galvenā loma morālo vērtību un priekšstatu par labo un ļauno veidošanā. Bērni, kas uzauguši mājās, kas veicina tikumību un sociālo atbildību, labprātāk pieņem laipnības aktus kā dabisku savas dzīves sastāvdaļu.

Izglītības piemēri

Ģimenes tradīcijas: Ģimenēs, kurās tiek uzsvērta labo darbu nozīme un cieņa pret citiem, bērni šīs vērtības apgūst jau no mazotnes.

Izglītība: skolas un izglītības iestādes, kas veicina morālu uzvedību un sociālās iniciatīvas, arī palīdz ieaudzināt pozitīvas vērtības jaunākajā paaudzē.

Reliģiskā izglītība: reliģiskajām mācībām bieži ir nozīmīga loma priekšstatu veidošanā par labo un ļauno. Reliģiskajās kopienās labos darbus var uztvert kā ticības un garīguma izpausmi, kas piešķir tiem īpašu nozīmi un palīdz tos atcerēties.

Atšķirības atmiņā

Labos darbus var atcerēties dažādi atkarībā no kultūras konteksta un audzināšanas:

Rietumu sabiedrības: Rietumu sabiedrībās, kur uzsvars tiek likts uz individuālismu un personīgiem sasniegumiem, laipnības var uztvert kā privātu lietu un ne vienmēr saņem plašu sociālo atzinību.

Austrumu sabiedrības: Austrumu sabiedrībās, kur kolektīvisms un sociālā harmonija ir svarīgi, labie darbi var būt pamanāmāki un bieži tiek svinēti publiski, padarot tos neaizmirstamākus.

Kultūrai un audzināšanai patiešām ir izšķiroša loma labā un ļaunā uztverē. Standarti un cerības dažādās kultūrās un sabiedrībās var ievērojami atšķirties, kas ietekmē to, kā cilvēki uztver un atceras labos un ļaunos darbus. Ģimenes audzināšana, izglītības un reliģiskās institūcijas arī būtiski ietekmē morālo vērtību un uzvedības normu veidošanos.

Emocionālais skatījums

Emocionāli laipnas darbības bieži rada patīkamas, bet ne tik intensīvas emocijas kā negatīvi notikumi. Piemēram, neliela laipnība var padarīt dienu labāku, bet liela traģēdija var mainīt dzīvi. Emociju intensitāte tieši ietekmē to, cik labi kāds notikums tiek atcerēts.

Personīgais viedoklis

No personīgās pieredzes viedokļa cilvēki var citādi atcerēties laipnības aktus. Tie, kas pārdzīvojuši grūtus laikus, bieži atceras un novērtē laipnību labāk nekā tie, kas dzīvoja labvēlīgākos apstākļos. Personīgajai pieredzei un kontekstam tajā ir liela nozīme.

Mana pieredze liecina, ka personīgā pieredze un vides konteksts ietekmē to, kā cilvēki uztver un atceras laipnības aktus. Šeit ir daži aspekti, kas var palīdzēt izprast šo problēmu.

Labestības aktu emocionālā nozīme

Cilvēkiem, kuri ir gājuši cauri grūtiem laikiem, bieži ir dziļa izpratne un labestības vērtība. Situācijās, kad dzīvība bija apdraudēta vai kad palīdzība bija īpaši nepieciešama, laipnības darbi kļūst īpaši nozīmīgi un neaizmirstami. Emocionālais stress, kas saistīts ar šādiem brīžiem, stiprina atmiņu un palielina labo darbu vērtību.

Konteksts un dzīves apstākļi

Labvēlīgi dzīves apstākļi var radīt vidi, kurā laipnība un palīdzība tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Šādos apstākļos labestības rīcība var būt mazāk pamanāma vai neizraisīt tik dziļu emocionālu reakciju kā sarežģītās vai krīzes situācijās.

Perspektīva un apziņas līmenis

Personīgā pieredze tiek veidota arī caur cilvēka perspektīvu un apziņas līmeni. Cilvēki ar lielāku emocionālo un garīgo izaugsmi var dziļāk novērtēt laipnību un palīdzību neatkarīgi no viņu dzīves konteksta. Viņi var uztvert labos darbus kā augstāku vērtību un morāles principu izpausmi.

Personīgās pieredzes ietekme uz pasaules uzskatu

Personīgā pieredze veido cilvēka pasaules uzskatu un ietekmē viņa spēju saskatīt un novērtēt laipnību apkārtējā pasaulē. Tie, kas ir saskārušies ar izaicinājumiem un saņēmuši atbalstu un palīdzību, bieži kļūst atvērtāki un pateicīgāki par laipnību, apzinoties to vērtību un ietekmi.

Personīgajai pieredzei ir liela nozīme tajā, kā cilvēki uztver un atceras laipnības aktus. Tas nosaka laipnības emocionālo nozīmi, veido attieksmi pret morālajām vērtībām un ietekmē cilvēka spēju saskatīt un novērtēt laipnību dažādos dzīves kontekstos.

Tātad, lai gan laipnība un laipnības var neatstāt pamanāmas “rētas” vai tikt atmiņā tik spilgti kā negatīvi notikumi, tām ir svarīga loma pozitīvas pieredzes un veselīgu attiecību veidošanā. Iespējams, mums jāiemācās apzinātāk pamanīt un novērtēt laipnību, lai tā ieņemtu pienācīgu vietu mūsu atmiņā un dzīvē.

Dažādu tautu kultūru un zināšanu apvienošana

Dažādu tautu kultūru apvienošanās nes daudz labumu gan atsevišķiem cilvēkiem, gan tautai kopumā. Apskatīsim, kādus pozitīvos aspektus var identificēt šajā procesā:

Priekš vīrieša

Paplašinot savu redzesloku: Cilvēki, kas mijiedarbojas ar dažādām kultūrām, iegūst iespēju apgūt jaunas tradīcijas, zināšanas, paražas un uzskatus par dzīvi. Tas paplašina viņu pasaules uzskatu un padara viņus atvērtākus un tolerantākus.

Empātijas un izpratnes attīstīšana: Mijiedarbība ar dažādām kultūrām palīdz attīstīt empātiju un izpratni pret citiem cilvēkiem, kas palīdz uzlabot starppersonu attiecības un sadarbību.

Personīgā izaugsme: saskarsme ar jaunām kultūras normām un vērtībām var stimulēt personīgo izaugsmi, mudinot cilvēkus attīstīties un pilnveidot sevi.

Valodu prasmes: Citu kultūru valodu apguve veicina izziņas attīstību, uzlabo atmiņu un paver jaunas iespējas saziņai un profesionālai darbībai.

Kultūras bagātināšana: Cilvēks iegūst iespēju baudīt dažādu mūziku, mākslu, kulināriju un literatūru, kas padara viņa dzīvi bagātāku un interesantāku.

Tautai - nācijai

Ekonomiskā attīstība: Kultūru apvienošana palīdz piesaistīt ārvalstu investīcijas, attīstīt tūrismu un uzlabot biznesa attiecības ar citām valstīm. Kultūras daudzveidība stimulē arī inovācijas un radošumu uzņēmējdarbībā.

Sociālā kohēzija: sabiedrība, kas ciena un novērtē kultūras daudzveidību, ir saliedētāka un stabilāka. Cilvēki, kuri jūtas kā vienas sabiedrības daļa, neskatoties uz kultūras atšķirībām, mēdz būt savstarpēji izpalīdzīgāki un uz sadarbību vērsti.

Politiskā stabilitāte: Cieņa un atbalsts kultūras daudzveidībai veicina politisko stabilitāti, samazinot starpetnisko un starpkultūru konfliktu risku.

Kultūras mantojuma bagātināšana: Tauta, kas pieņem un integrē dažādu kultūru elementus, bagātina savu kultūras mantojumu, padarot to daudzveidīgāku un vērtīgāku.

Izglītības iespējas: izglītības sistēmās, kurās tiek vērtēta kultūras daudzveidība, skolēni iegūst plašāku un daudzveidīgāku izglītību, kas sagatavo viņus dzīvei globalizētajā pasaulē.

Mans viedoklis

Uzskatu, ka dažādu tautu kultūru apvienošanās ir svarīgs un nepieciešams process mūsdienu pasaulē. Mijiedarbība ar dažādām kultūrām palīdz cilvēkiem kļūt iecietīgākiem, atvērtākiem un gudrākiem. Tas veicina savstarpēju sapratni un sadarbību, kas savukārt ved uz mierīgāku un taisnīgāku sabiedrību. Globalizācijas kontekstā kultūras daudzveidība kļūst par vērtīgu resursu, kas ir jāaizsargā un jāattīsta.

Vairuma cilvēku viedoklis

Lielākā daļa saprātīgu cilvēku un politiķu, kas dzīvo multikulturālās sabiedrībās, parasti atzīst kultūras daudzveidības vērtību. Viņi to uzskata par iespēju personīgai un sociālajai izaugsmei, uzlabotai dzīves kvalitātei un dinamiskākai un novatoriskākai sabiedrībai. Tomēr ir arī izaicinājumi, kas saistīti ar dažādu kultūru integrāciju, piemēram, nepieciešamība pārvarēt stereotipus un aizspriedumus, kā arī nodrošināt vienlīdzību un taisnīgumu visām kultūras grupām.