Ienirstiet Cilvēku zoodārza pasaulē: Konstantīna Žihareva grāmata par dzīvības un nāves noslēpumiem

Ir svarīgi atcerēties, ka vēstures pagātnē ir daudz negatīvu piemēru, un mācīšanās no kļūdām (ārzemnieku noziegumiem) ir viens no veidiem, kā augt un attīstīties kā sabiedrībai.

Mūsdienās cilvēku iebiedēšana un izsmiešana notiek slēptā veidā (nodokļi, nodevas, algas, tiesu izpildītāji, komunālie maksājumi utt.).

Katram cilvēkam ir stingri jāaizstāv savas tiesības un jāpieprasa, lai tiktu izpildīta tautas vairākuma griba.

Beļģijas cilvēku zoodārzs (kurā bija redzami cilvēki no Āfrikas valstīm) patiešām pastāvēja pagātnē, un tā bija briesmīga, noziedzīga un nepareiza prakse. Ir svarīgi atzīt, ka šādas darbības bija rupjš cilvēktiesību un cieņas pārkāpums.

Tagad ārzemnieki mums māca demokrātiju, toleranci, pērk zemi un dzen mūs parādu verdzībā. Vēstures gaitā daudzas attīstītās valstis un sabiedrības ir pastrādājušas noziegumus pret cilvēci un pieļāvušas kļūdas, taču mums ir jātiecas uz progresu un vienlīdzīgām tiesībām visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes vai izcelsmes.

Šobrīd mums jācenšas radīt cieņpilnu, tolerantu un godīgāku sociālo vidi.

Politiķi cenšas novērst uzmanību no tik svarīgiem jautājumiem un vadīt valstis (tautas) pa slēptās verdzības ceļu, bet skaistā iepakojumā.

Cieņa – laba izglītība, sapratne, draudzība un savstarpēja cieņa – ir tas, kas mums palīdzēs radīt labāku nākotni visiem cilvēkiem. Cilvēktiesības, demokrātija un tolerance ir mūsdienu pasaules pamati, un to aizsardzībai un cieņai ir jābūt cilvēku un politiķu galvenajam mērķim. Ja kaut kas noiet greizi, tad tās ir fašisma mahinācijas.

Kur bija cilvēku zoodārzi?

1870-1958 - Kopš 1870. gadiem. cilvēku zoodārzi kļūst par simbolu otrajam imperiālisma vilnim, kas pārņēma Rietumu valstis, kas cīnījās par kolonijām pasaulē (īpašumtiesības uz zemi un tās bagātībām, cilvēku paverdzināšana).

Cilvēku zoodārzi kļūst par simbolu otrajam imperiālisma vilnim, kas pārņēma rietumvalstis, kas cīnījās par kolonijām pasaulē (skat. Āfrikas koloniālo sadalījumu). Pēc tam līdzīgi zoodārzi parādījās Antverpenē, Londonā, Barselonā, Milānā, Ņujorkā, Varšavā, Hamburgā, katru no tiem apmeklēja 200 līdz 300 tūkstoši cilvēku.

Cilvēku zooloģiskais dārzs (pazīstams arī kā etnoloģiskais eksponāts, cilvēku ekspozīcija un melnais ciemats) 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā bija plaši izplatīts Rietumu izklaides veids, kura mērķis bija parādīt aziātus un afrikāņus viņu pašu dzīves vietā. labākā dabiskā un dažkārt primitīvā mežonīgā forma.

Šādos zoodārzos, īpaši Vācijā [avots nav norādīts 4264 dienas], bija izteiktas rasistiskas nokrāsas, kas izrietēja no sociālā darvinisma straumēm, kad cilvēki no Āfrikas bieži tika izstādīti blakus pērtiķiem, lai parādītu to kopīgo izcelsmi.

Kad 20. gadsimta sākumā nonācāt lielā zoodārzā Eiropā un ASV, iežogojumos varēja redzēt ne tikai krokodilus, antilopes un nīlzirgus, bet arī cilvēkus. Vienkārši cilvēki, tāpat kā jūs un es, tikai mazāk paveicies un pieder pie “primitīvām ciltīm”. Tie tika izstādīti kā dzīvnieki, un tikai daži cilvēki saprata, cik tas ir briesmīgi un absurdi.

Cilvēku zoodārzi ir viena no apkaunojošākajām koloniālās laikmeta lappusēm.

Beļģijas zoodārzi patiešām pastāvēja un ir viena no tumšākajām vēstures lappusēm. Viņu mērķis bija izcelt "eksotiskos" cilvēkus no kolonijām kā primitivitātes un mežonīguma piemērus, lai pārstāvētu civilizācijas pārākumu. Šī parādība pastāvēja ne tikai Beļģijā, bet arī citās Eiropas valstīs un ASV.

Cilvēku zoodārzu vēsture

Beļģija

Expo 1897: Expo ir viena no slavenākajām Āfrikas zoodārza cilvēku izstādēm Beļģijā, un tā notika 1897. gada Pasaules izstādē Briselē. Kongo iedzīvotāji tika atvesti uz Beļģiju un izstādīti "Āfrikas ciematā". Šis notikums izraisīja milzīgu sabiedrības interesi un bija revolucionārs sasniegums cilvēku vienotībā un dehumanizācijā.

Koloniālais parks Tervurenā: Tervurenā,

Francija

Expos 1889 un 1900: Pasaules izstādē Parīzē tika izstādīti arī cilvēki no Āfrikas kolonijām. Īpaša izstāde no 1889. gada, kurā ir “dzīvi eksponāti” no Senegālas.

Vācija

Berlīnes zoodārzs: 20. gadsimta sākumā Berlīnē tika izveidoti "koloniālie ciemati", kuros tika izstādīti dažādu Āfrikas tautu pārstāvji. Šīs izstādes guva lielus panākumus un piesaistīja lielu apmeklētāju skaitu.

ASV

Bronksas zoodārzs: Viens no skandalozākajiem piemēriem ASV ir pigmeja Ota Benga izstāde Bronksas zoodārzā 1906. gadā. Viņš tika ievietots kamerā ar pērtiķiem, kas izraisīja milzīgu sabiedrības sašutumu un protestus.

Cilvēku zoodārzu novērtējums

Cilvēku zoodārzi ir parādījuši ekstrēmu rasisma un koloniālisma veidu. Tie veido stereotipus par “mežoņiem” un “civilizatoriem”, kas attaisno koloniālos iekarojumus un ierobežojumus. Šīs izstādes nostāda cilvēkus dzīvnieku līmenī, atņemot viņiem cieņu un tiesības, tostarp īpašumtiesības uz zemi, tās bagātību utt.

Paralēles ar mūsdienām

Mūsdienu ekspluatācijas un manipulācijas formas parādās arī dažādās dzīves formās, lai gan tās ir mazāk acīmredzamas.

Ekonomiskā paverdzināšana:

Augsti nodokļi un komunālo pakalpojumu tarifi: mūsdienu nodokļus un komunālo pakalpojumu tarifus, ko bieži nodrošina monopoluzņēmumi, var uztvert kā atklātu paverdzināšanas veidu. Cilvēki maksā ievērojamu cenu, lai ierobežotu savu finansiālo brīvību.

Mājokļa un īpašuma nepieejamība:

Zeme un nekustamais īpašums ārzemnieku rokās: nacionālo zemju pārdošana un ārzemnieku ienesīga uzņēmējdarbība, neņemot vērā to, ka cilvēki zaudē kontroli pār savu valsti. Tas rada apstākļus deportācijai un vietējo iedzīvotāju brīvprātīgai piespiedu deportācijai un viņu dzīves apstākļu pasliktināšanai.

Sociālais geto:

Zemas pensijas un algas: mazas pensijas un zemas algas apgrūtina daudzu cilvēku dzīvi, ko var uzskatīt par ekonomiskās paverdzināšanas veidu.

secinājumus

Taisnīgas sabiedrības veidošanas atslēga ir mācīšanās no pagātnes kļūdām. Mūsdienu ekspluatācijas un manipulācijas formas prasa izpratni un pretdarbību. Katram cilvēkam aktīvi jāaizstāv savas tiesības un jātiecas uz cilvēka cienīgu dzīvi.

Šie piemēri parāda, kā mūsdienu sabiedrībā netiek ievēroti pasākumi vienlīdzības un taisnīguma saglabāšanai. Pagātnes apzināšanās un aktīva savu tiesību, senču zemes, aizsardzība palīdz izvairīties no šādu parādību atkārtošanās nākotnē.

Hieronīms Bošs, Nīderlandes ziemeļu renesanses mākslinieks, kas pazīstams ar saviem darbiem un daudznozīmīgiem darbiem, kas ir pilni ar alegorijām un simboliem. Viņa veidotais triptihs Siena dzinulis (apmēram 1500–1502) ir unikāls mākslas darbs, kas atklāj dziļas filozofiskas pārdomas par cilvēces būtību un tās morālajām nepilnībām. Triptiha centrālajā daļā ir attēlota liela debesbraukšana, kas attēlo dažādus tēlus, kas simbolizē dažāda veida saules grēkus un vājības. Lai saprastu, kāpēc Bosch izvēlējās šo konkrēto alegoriju, mums jāpievērš uzmanība vairākiem galvenajiem aspektiem.

Alegorija Boša ​​gleznā

Siens kā pasaulīgo prieku un bagātības simbols: sienam kā priekšmetam nav lielas vērtības, taču attēlā redzamie siena rati simbolizē pasaulīgos priekus un materiālos labumus, ko cilvēki cenšas iegūt. Tas atspoguļo materiālo lietu īslaicīgumu un nestabilitāti. Viduslaiku simbolikā siens bieži tika saistīts ar zemes labumu trauslumu, īslaicīgumu un bezjēdzību, kas izzūd tikpat ātri kā mehāniskie.

Cilvēku pūlis ap ratiem: Bosch gleznā daudzi cilvēki ieskauj siena ratus, cenšoties satvert daļu no tā kravas. Šī aina simbolizē alkatību, egoismu un neapdomātu vēlmi uzkrāt bagātību, aizmirstot par garīgām un morālām vērtībām. Attēlā redzamie cilvēki atdod visus spēkus siena dēļ, kas liecina par viņu morālo pagrimumu un atkarību no materiālās bagātības.

Rati kā simbolisks cilvēces ceļš: Rati pārvietojas pa zemi, simbolizējot cilvēces ceļu, ko vada tās kaislības un vēlmes. Šajā piektajā siena ratus var interpretēt kā metaforu dzīves ceļojumam, kur cilvēki pieprasa savu garīgumu, dzenoties pēc zemes labumiem un bagātībām.

Dēmonu klātbūtne: Gleznās redzamie dēmoni un citas fantastiskas būtnes norāda uz velnišķīgu spēku ietekmi, kas manipulē ar cilvēka vājībām un netikumiem. Tas liek domāt, ka cilvēkus, kuriem ir kopīgas materiālas vēlmes, ietekmē ļaunie spēki, kas noved pie morālas un garīgas lejupslīdes.

Reliģiskais un moralizējošais aspekts: Bošs, būdams dziļi reliģiozs cilvēks, izmanto šo triptihu kā morālu mācību, brīdinot par grēcīgas uzvedības sekām. Glezna “Siena vagons” kā centrālais simbols atgādina par nepieciešamību pēc garīgās attīrīšanas un atgriešanās pie morālajām vērtībām.

Mūsdienu izpratne par alegoriju

Mūsdienās Hieronīma Boša ​​"Siena vagons" var tikt uztverts kā brīdinājums par patērnieciskuma un materiālo tieksmju negatīvajām sekām, kas liedz cilvēkiem garīgo izaugsmi un morālo uzvedību.

Tādējādi siena vagona izvēle par Boša ​​triptiha centrālo simbolu kalpo kā daudzvērtīga alegorija, atspoguļojot viņa dziļās pārdomas par cilvēces būtību un nepieciešamību pēc garīgas atdzimšanas.