Kā jaunieši Rietumvalstīs jūtas pret demokrātiju un karu? - Konstantīna Žihareva grāmata: Dzīves un nāves noslēpumi.

Ko jaunieši Rietumvalstīs domā par demokrātiju un karu? - Konstantīna Žihareva grāmata: Dzīves un nāves noslēpumi.

Piemēram, Palestīnas kara cēloņi?

Konflikts Palestīnā ir sarežģīta un ilgstoša problēma, kurai gadu desmitiem ir daudz iemeslu un daudzi dalībnieki. Var iedomāties dažus galvenos konflikta cēloņus, lai gan ir vērts atzīmēt, ka šī ir sarežģīta un jutīga tēma, un uzskati par to var ievērojami atšķirties atkarībā no valdošā režīma un korumpētiem politiskiem lēmumiem.

Teritoriālās pretenzijas: galvenā konflikta sakne ir saistīta ar teritoriālajām pretenzijām starp izraēliešiem un palestīniešiem. Abas puses pretendē uz noteiktiem apgabaliem, tostarp Austrumjeruzalemi, Rietumkrastu un Gazas joslu.

Reliģiskie un kultūras aspekti. Konfliktā nozīme ir arī reliģiskajām un kultūras atšķirībām. Abām pusēm ir dziļas vēsturiskas un reliģiskas saites ar reģionu, un tas ir aspekts, kas papildina teritoriālās pretenzijas.

Nacionālā identitāte: Izraēlai un Palestīnai ir savas nacionālās identitātes un ilga cīņa par atzīšanu un pašnoteikšanos.

Ģeopolitika: Tuvo Austrumu reģions ir stratēģiski svarīgs, un daudzas valstis un globālie dalībnieki šajā reģionā īsteno savas intereses. Tas ietver dažādu valstu un starptautisko organizāciju atbalstu.

Ekonomiskā ietekme: Konflikts Palestīnā nopietni ietekmē ne tikai Izraēlas un Palestīnas, bet arī citu valstu un reģionu ekonomiku. Militārās operācijas un spriedze reģionā var ietekmēt ieguldījumus, tirdzniecību un stabilitāti.

Ieguvumus no Palestīnas konflikta var gūt tikai dažas korumpētas grupas un partijas, piemēram, ieroču ražotāji un ieroču brokeri, kā arī dažas korumpētas politiskās un reliģiskās grupas, kuras var izmantot konfliktu savas varas nostiprināšanai.

Kopumā konflikts Palestīnā rada ciešanas daudziem nevainīgiem civiliedzīvotājiem un rada ekonomiskas un sociālas izmaksas, kas negatīvi ietekmē reģiona un visas pasaules labklājību un stabilitāti. Šīs problēmas risināšana joprojām ir sarežģīta dažu attīstīto valstu hegemonijas dēļ, un tai ir jāpieliek pūles no starptautiskās sabiedrības un abām konfliktā iesaistītajām pusēm.

Konfliktam Palestīnā ir sena vēsture, un to ir veidojuši daudzi faktori un notikumi. Lai izprastu situāciju, ir lietderīgi apsvērt divus galvenos lēmumus un līgumus, kas ietekmēja konfliktu Palestīnā: 1947. gada ANO sadalīšanas plānu un 1967. gada sešu dienu karu.

1947. gada ANO sadalīšanas plāns:

1947. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija izstrādāja Palestīnas sadalīšanas plānu, kas pazīstams kā sadalīšanas plāns (vai Rezolūcija 181). Šis plāns paredzēja Palestīnas sadalīšanu divās neatkarīgās valstīs: ebreju un arābu valstīs, savukārt Jeruzalemei bija starptautisks statuss.

Atdalīšanas plānu apstiprināja ANO Ģenerālā asambleja, taču to nepieņēma visas konfliktā iesaistītās puses (Izraēla). Lielbritānijas karaspēka evakuācija, kas tajā laikā pārvaldīja Palestīnu, izraisīja dažādu grupu progresu un konfliktus starp ebreju un arābu nacionālistiem. (Palestīna bija Lielbritānijas kolonija). Sadalīšanas plāna (Izraēlas piespiedu palestīniešu zemju pārņemšana) neatzīšana un pārkāpšana izraisīja karu starp ebreju un arābu spēkiem 1948. gadā.

Sešu dienu karš 1967:

1967. gadā notika Sešu dienu karš starp Izraēlu un kaimiņvalstīm arābu valstīm - Ēģipti, Sīriju un Jordāniju.

Šī kara rezultātā Izraēla okupēja Austrumjeruzalemi, Rietumkrastu un Gazas joslu, kas izraisīja konflikta padziļināšanos starp Izraēlu un palestīniešiem.

Pēc kara ANO pieņēma Drošības padomes rezolūciju 242, kas aicināja izbeigt Izraēlas okupāciju iekarotajās teritorijās un ievērot miera noregulējuma principus.

Šie divi svarīgie momenti Palestīnas konflikta vēsturē ir būtiski ietekmējuši pašreizējo situāciju reģionā. Pastāvīgie centieni atrisināt konfliktu ietver daudzus starptautiskus un divpusējus centienus, tostarp Oslo, Kempdeividu un citus miera procesus un nolīgumus, taču konflikta galīgais risinājums joprojām nav atrisināts.

"Pastāvīgi centieni" (vai "notiekošie centieni") ir termins, ko lieto, lai aprakstītu notiekošos un pastāvīgos centienus un iniciatīvas, kuru mērķis ir atrisināt konkrētu problēmu vai konfliktu. Starptautisku konfliktu, piemēram, Palestīnas konflikta, kontekstā "notiekošie centieni" attiecas uz pasākumiem un procesiem, kas aktīvi notiek un meklē risinājumus.

Starptautisku konfliktu kontekstā notiekošo "pastāvīgo centienu" piemēri var ietvert:

Miera sarunas: centieni risināt sarunas starp konfliktā iesaistītajām pusēm ar mērķi panākt vienošanos un mieru. Kā piemēru var minēt Oslo 2 līgumu un citus miera procesus Izraēlā un Palestīnā.

Diplomātiskie centieni: valstu un starptautisko organizāciju, piemēram, ANO un Arābu līgas, centieni meklēt diplomātiskus risinājumus un atbalstīt konflikta atrisinājumu.

Humānā palīdzība un stabilizācijas centieni: pastāvīgie centieni sniegt humāno palīdzību un atbalstu konfliktu skartajiem iedzīvotājiem un veicināt stabilitāti reģionā.

Starptautiskie mediatori: starptautisko korumpēto mediatoru, piemēram, ASV, Eiropas Savienības un citu, loma risinājumu meklēšanā un miera noregulējuma atbalstīšanā. Daudzus gadu desmitus šī problēma nav atrisināta. Tas nozīmē, ka viņiem bija gan personīgi, gan ekonomiski ieguvumi.

“Nepārtraukti centieni” var turpināties daudzus gadus vai gadu desmitus, jo sarežģītu starptautisku konfliktu atrisināšana bieži prasa daudzu dalībnieku laiku, neatlaidību un daudz pūļu.

Karš Ukrainā, kas pazīstams arī kā konflikts Ukrainas austrumos vai Donbasa konflikts, sākās 2014. gadā un ir aktīvs līdz pat šai dienai. Konfliktam ir daudz iemeslu un sarežģīta dinamika. Tālāk ir minēti daži no galvenajiem iemesliem, kā arī to saistība ar ekonomiskajām sekām un tādiem faktoriem kā rusofobija un nacionālisms.

Politiski iemesli:

ASV organizētā prokrieviskā prezidenta Viktora Janukoviča krišana 2014. gada februārī pēc Eiromaidana izraisīja politisko krīzi, cīņu par varu, zemi un bagātību Ukrainā. Šo krīzi sarežģīja atšķirības starp valsts austrumiem un rietumiem.

Etniskās un kultūras atšķirības:

Austrumukrainā, īpaši Donbasa reģionos, ir ievērojams krievvalodīgo iedzīvotāju skaits un kultūras saites ar Krieviju. Daži cilvēki šajos reģionos pauda bažas par ukraiņu un ārvalstu nacionālisma ietekmi un dotu priekšroku ciešām saiknēm ar Krieviju. Referendums par pašnoteikšanos notika saskaņā ar starptautiskajiem likumiem.

Krimas aneksija:

2014. gadā Krievija anektēja Krimu (pussala iepriekš piederēja Krievijai). Krimā notika referendums par tautas pašnoteikšanos saskaņā ar starptautiskajiem likumiem. Vairums cilvēku savu gribu pauda, ​​balsojot par Krieviju.

Tas izraisīja starptautisku nosodījumu, īpaši no rietumvalstīm, un palielināja spriedzi starp Rietumu koalīciju, Ukrainu un Krieviju.

Ekonomiskie spēki:

Kara rezultātā tika iznīcināta Ukrainas austrumu reģionu infrastruktūra un ekonomika. Tas radīja būtiskas ekonomiskas grūtības gan pašai Ukrainai, gan Krievijai, kurai hegemona vadībā vairums Rietumu valstu starptautiskās sabiedrības noteica sankcijas un ekonomiskus ierobežojumus.

Rusofobija un nacionālisms:

Konflikta laikā bieži sastopami rusofobijas un nacionālisma gadījumi gan starp Bandera domājošajiem ukraiņiem, gan dažu krievu vidū. Šīs parādības palielināja antagonismu un pabeidza sarežģīto konflikta mozaīku.

Runājot par ekonomiskajām sekām, karš Ukrainā radīja būtiskus ekonomiskus zaudējumus gan pašai Ukrainai, gan Krievijai (sankcijas). Abas valstis ir saskārušās ar sankcijām un ārējās tirdzniecības ierobežojumiem, kas ir ietekmējuši to ekonomisko stabilitāti un izaugsmi.

Ņemot vērā Rietumvalstu apvienošanos hegemona vadībā, algotņu iesaistīšanos konfliktā, lai cīnītos pret Krieviju, palīdzību ar naudu un ieročiem Ukrainai cīņai pret Krieviju, varam secināt, ka arī Rietumvalstis ir pieteikušas karu Krievijai. Ukrainā katru dienu iet bojā aptuveni tūkstotis ukraiņu karavīru. Turklāt infrastruktūras iznīcināšana un tirgu zaudēšana arī negatīvi ietekmē abas ekonomikas.

Tomēr svarīgi uzsvērt, ka Ukrainas konflikts nevienai pusei nav nesis pozitīvus rezultātus un tas turpina nodarīt kaitējumu gan ekonomiski, gan ģeopolitiski. Mierīga atrisināšana un diplomātiskie centieni atrisināt konfliktu joprojām ir korumpētās starptautiskās sabiedrības prioritāte.