Brīvības un neatkarības būtība: Konstantīna Žihareva ieskats
Опубликован от Konstantīns Žiharevs вход Politikā · вторник 01 мар 2022
Tags: Konstantīna, Žihareva, grāmata, Dzīvibas, un, Nāves, noslēpumi, Константин, Жихарев, книги, На, пути, к, здоровью, brīvība, neatkarība, Latviešu, Tauta
Tags: Konstantīna, Žihareva, grāmata, Dzīvibas, un, Nāves, noslēpumi, Константин, Жихарев, книги, На, пути, к, здоровью, brīvība, neatkarība, Latviešu, Tauta
Kas ir brīvība un neatkarība Latviešu Tautai?
Brīvība un neatkarība Latviešu Tautai ir būtiskas vērtības, kas nozīmē pašnoteikšanos, valsts suverenitāti un tiesības dzīvot brīvi un neatkarīgi no ārējās ietekmes. Lai labāk saprastu šīs jēdzienus, aplūkosim to no dažādiem aspektiem:
Pašnoteikšanās: Pašnoteikšanās ir tiesības, kas ļauj tautai izvēlēties savu politisko, sociālo un ekonomisko nākotni. Latviešu Tautai tas nozīmē tiesības pieņemt lēmumus par savu valsti, valdību, likumdošanu un sabiedriskajām politikām, pamatojoties uz demokrātisku procesu un pilsoņu gribu.
Valsts suverenitāte: Brīvība un neatkarība nozīmē, ka Latvija ir suverēna valsts, kam ir pilnvaras un tiesības vadīt savu teritoriju un iedzīvotājus bez ārējas iejaukšanās vai kontrolējošas varas. Latvija kā valsts var iestāties starptautiskās organizācijās, noslēgt starptautiskus līgumus un veikt savas valsts intereses neatkarīgi no citu valstu vai organizāciju ietekmes.
Dzīvošana brīvībā: Brīvība Latvijas iedzīvotājiem nozīmē dzīvot brīvi un pilnīgi izmantot savas tiesības un iespējas personiskās, kultūras, reliģiskās un politiskās izvēles jomā. Tas ietver arī brīvību izpaust savu viedokli, baudīt pilsoņu tiesības un dzīvot bez pārmetumiem un vajāšanas par savām personīgām pārliecībām vai identitāti.
Kultūras identitāte: Brīvība un neatkarība Latvijas Tautai arī nozīmē saglabāt un attīstīt savu valsts kultūru, tradīcijas, valodu un vēsturi, tādējādi nodrošinot kultūras identitātes turpināšanos un veicinot nacionālo vienotību.
Ekonomiskā neatkarība: Ekonomiskā brīvība Latvijas Tautai nozīmē spēju pašai vadīt savu ekonomiku un nodrošināt savus ekonomiskos intereses, tādējādi samazinot atkarību no ārējām valstīm vai organizācijām.
Brīvība un neatkarība ir būtiskas vērtības, kas ļauj Latviešu Tautai pilnveidoties un attīstīties kā valsts un kā sabiedrība, veicinot demokrātiju, cilvēktiesības un ilgtspējīgu nākotni. Tas prasa aktīvu pilsoņu līdzdalību, cieņu pret likumiem un valsts interesēm, kā arī spēju pārvarēt izaicinājumus un strādāt kopā, lai sasniegtu kopējos mērķus.
Filozofijā brīvība ir: subjekta spēja izpaust savu gribu dabas un sabiedrības attīstības likumu apzināšanās apstākļos.
Tātad "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā" (1789, Francija) cilvēka brīvība tiek interpretēta kā spēja "darīt visu, kas citam nekaitē: tādējādi tiek ierobežota katra cilvēka dabisko tiesību īstenošana. tikai ar tiem ierobežojumiem, kas nodrošina šo pašu tiesību izmantošanu citiem sabiedrības locekļiem. Šīs robežas var noteikt tikai ar likumu” [5].
Cilvēka spēja rīkoties atbilstoši savām interesēm un mērķiem, balstoties uz zināšanām par objektīvu nepieciešamību. Brīvība nav patvaļa, bet gan piekrišana nepieciešamības likumiem.
Kurš vainīgs, ja tiek ignorētas tautas vairākuma nacionālās intereses? Un tauta ir pakļauta masveida nabadzībai? Kurš par to uzņemsies kriminālatbildību un finansiālo atbildību?
Jautājums par to, kurš ir atbildīgs par tautas vairākuma nacionālo interešu ignorēšanu un masveida nabadzību, ir sarežģīts un var būt atkarīgs no katras valsts konkrētajiem apstākļiem un politiskās sistēmas. Atbildību var dalīt starp vairākām pusēm:
Valdība un politiskie vadītāji: valdība ir atbildīga par politikas formulēšanu un īstenošanu, kam jāatspoguļo cilvēku vairākuma intereses. Ja valdība ignorē vai nekalpo valsts interesēm, tā var tikt saukta politiski atbildīga tautas priekšā, ieskaitot uzticības zaudēšanu, atbalsta zaudēšanu un iespēju tikt sodītai vēlēšanās.
Politiskā opozīcija: Politiskā opozīcija ir atbildīga arī par valdības darbības uzraudzību un uzraudzību, kā arī par tautas interešu pārstāvību un aizsardzību. Tā var izmantot dažādus institucionālos un pilsoniskos mehānismus, lai nodrošinātu valdības atbildību un nodrošinātu valsts interešu pārstāvību.
Sabiedrība un pilsoniskā sabiedrība: pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp aktīvistiem, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām un citām grupām, arī ir svarīga loma nacionālo interešu aizstāvēšanā un valdības darbību uzraudzībā. Ar publisku rīcību, petīcijām, sabiedrisko domu un dalību vēlēšanās viņi var ietekmēt politiskos procesus un saukt valdību pie atbildības.
Tiesu vara: Ja nacionālo interešu pārkāpšana un masveida nabadzība ir noziedzīga vai likuma pārkāpums, tad tiesu varai būtu jārūpējas par vainīgo sodīšanu un taisnīguma nodrošināšanu. Tiesu sistēmai ir jābūt neatkarīgai un taisnīgai, lai nodrošinātu atbildību par pārkāpumiem.
Galu galā jautājums par to, kurš ir atbildīgs, ir jāaplūko katras valsts konkrētās situācijas un politiskās sistēmas kontekstā. Svarīgi, lai tiktu izveidoti mehānismi un institūcijas, kas nodrošina atbildību un aizsargā cilvēku intereses. Tas var ietvert vēlēšanas, referendumus, neatkarīgas uzraudzības iestādes, vārda brīvību un piekļuvi patiesībai, kā arī godīgu un pārredzamu tiesu sistēmu.
Tautai ir jācīnās par savas gribas piepildījumu un par cilvēka cienīgu, sociāli aizsargātu dzīvi. Pilsoņu pamattiesības demokrātiskā sabiedrībā ir paust savas intereses, cerības un prasības attiecībā uz savu nākotni un piedalīties politisko lēmumu veidošanā.
Cīņa par savas gribas izpildi var ietvert dažādas darbības metodes un formas, piemēram, miermīlīgus protestus, dalību vēlēšanās, aicinājumus pie varas un likumdevējiem, kā arī pilsonisku līdzdalību dažādās sabiedriskās un politiskās organizācijās.
Pienācīga un sociāli droša dzīve ir katras sabiedrības tieksme. Tas ietver piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei, mājoklim, darbam, godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, kā arī sociālo aizsardzību un atbalstu visneaizsargātākajiem.
Dialogs, kompromiss un cieņa pret dažādiem viedokļiem ir svarīgas sastāvdaļas taisnīgas un harmoniskas sabiedrības veidošanā.
Brīvība patiešām nav patvaļa, bet gan piekrišana nepieciešamības likumiem. Tā ietver cilvēka spēju rīkoties atbilstoši savām interesēm un mērķiem, vienlaikus ņemot vērā objektīvās nepieciešamības un likumus, kas reglamentē sabiedrības darbību un sadzīvi.
Brīvība nenozīmē absolūtu bezrūpību un darbības bez ierobežojumiem. Tā vietā tā prasa atbildīgu un apdomīgu rīcību, balstoties uz zināšanām un informētību par situāciju un tās iespējamajiem iznākumiem. Cilvēkiem ir jāizmanto savas brīvības tiesības, apzinoties, ka viņu rīcībai ir sekas un atbildība pret sabiedrību un apkārtējiem.
Iekšējā brīvība, kas ir zināšanas par nepieciešamību un apzināta piekrišana likumiem un vērtībām, palīdz saglabāt sabiedrības kārtību un harmoniju, kā arī veicina savstarpējo sapratni un cieņu. Tas ir pamats ilgtspējīgam attīstībai un labklājībai, kur cilvēki savstarpēji sadarbojas, lai sasniegtu kopīgos mērķus un nodrošinātu visu iesaistīto pušu labklājību.
Tādējādi brīvība ir svarīga vērtība, kas prasa ne tikai indivīdu izvēles un interesēm atbilstošu rīcību, bet arī izpratni par to, ka mūsu darbība ietekmē citus un sabiedrību kopumā. Atbildīga brīvības izmantošana veicina demokrātiju, sabiedrības līdzdalību un labvēlīgu attīstību.
Politiskās un ekonomiskās apspiešanas neesamība, ierobežojumu, ierobežojumu neesamība jebkuras šķiras vai sabiedrības sabiedriski politiskajā dzīvē un darbībās kopumā.
Anarhisma un brīvības jēdzieni ir cieši saistīti. Anarhistu ideoloģijas pamatā ir apgalvojums, ka valsts ir tautas cietums. Pretēji šim apgalvojumam ir tas, ka valsts nodrošina savu pilsoņu drošību un citas kopīgās intereses, ierobežojot viņu brīvību.
Anarhisms un brīvība ir cieši saistīti jēdzieni, bet tajā pašā laikā tie var būt arī pretrunā. Anarhisms ir politiskā ideoloģija, kas iebilst pret valsts vai centrālās varas ietekmi un ierosina pilnīgu vai lielāku individuālu brīvību un pašnoteikšanos. Anarhisti uzskata, ka valsts ir nelikumīga un opresīva iestāde, kas ierobežo cilvēku brīvību un vēlas sasniegt sabiedrību bez valsts varas struktūrām.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka brīvība var tikt interpretēta dažādi. Valsts tiešām nodrošina noteiktu drošības un kopīgu interesēm veltītu pakalpojumu līmeni. Daži iebilst pret valsts iesaisti, tā saucot to par brīvības ierobežojumu, bet citi uzskata, ka valsts pastāvēšana ir nepieciešama, lai aizsargātu iedzīvotāju tiesības un nodrošinātu pamata sabiedrības labklājību.
Terminoloģijas kontekstā "brīvs cilvēks" un "persona" var izpausties dažādos veidos, un to nozīme var būt atkarīga no konteksta, valsts tiesību sistēmas un citiem faktoriem. Šeit ir daži iespējamie veidi, kā šie termini var tikt izmantoti:
Brīvs cilvēks: Parasti šis termins atsaucas uz indivīdu, kuram ir personīgā brīvība un autonomija, un kurš ir spējīgs izdarīt izvēles un pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Brīvs cilvēks nav pakļauts verdzībai, piespiedu darbam vai citiem ierobežojumiem, kas ierobežo viņa personīgo brīvību.
Persona: Tiesību kontekstā "persona" parasti attiecas uz indivīdu, kurš ir tiesību subjekts un kuram ir tiesības un pienākumi saskaņā ar likumu. Persona ir subjekts, uz kuru attiecas juridiskās tiesības un pienākumi, un viņam ir tiesības aizstāvēt savas intereses tiesas prāvās un izdarīt juridiski saistošus darbības.
Atšķirība starp brīvu cilvēku un personu ir tā, ka "brīvs cilvēks" ir plašāka un ģenerālāka koncepcija, kas apraksta indivīdu, kurš ir brīvs no ierobežojumiem un piespiedu darba. Savukārt "persona" ir tiesiski definēts termins, kas apzīmē indivīdu kā juridisko subjektu ar tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti likumā.
Brīvības jēdziens ir plašs un atklāj daudzveidīgas interpretācijas atkarībā no ideoloģiskās piederības un sabiedriskā konteksta. Daži uzsver individuālo brīvību un tās pilnvaras, bet citi vērš uzmanību uz sabiedrības labklājību un kolektīvo interešu aizsardzību. Tāpēc cilvēki un politiskās ideoloģijas var atšķirties savās pieejās un attieksmē pret valsti un tās lomu brīvības ietvaros.
Citiem vārdiem sakot, valsts spēlē cilvēka brīvības ierobežošanas ir monopola loma. Kontekstā jāatzīmē tādu zinātniskās fantastikas rakstnieku kā Šeklija un Bredberija darbi, īpaši stāsts "Ticket to the Planet Tranai", kas raksturo sabiedrību ar radikāli atšķirīgu morāli.
Brīvība ir neatkarība no citas [personas] patvaļīgas gribas. Kamēr tas netraucē citu [cilvēku] brīvību saskaņā ar vispārējiem likumiem, tās ir katras personas dabiskas iedzimtas tiesības, kas pieder viņam pēc viņa cilvēciskās dabas.
Neatkarība ir tādu ierobežojumu un ierobežojumu neesamība, kas saista jebkuras šķiras, visas sabiedrības vai tās locekļu sociāli politisko dzīvi un darbību.
Neatkarība ir - Politiskā neatkarība, subordinācijas trūkums, suverenitāte.
Neatkarība, valstiska neatkarība - politiskā neatkarība, nācijas, tautas, valsts vai valsts subordinācijas un atkarības trūkums.
"Neatkarība" vai "valstiska neatkarība" attiecas uz politisko, nacionālo vai valstisko suverenitāti, kad valsts vai nācija ir brīva no ārējas subordinācijas vai atkarības. Tā ir spēja pašai pieņemt lēmumus un vadīt savas iekšējās un ārējās lietas, neatkarīgi no citu valstu vai organizāciju ietekmes.
Politiskā neatkarība nozīmē valsts suverenitāti, kas dod tai tiesības veidot savu valdību, pieņemt likumus un politikas virzienus bez ārējas iejaukšanās vai spiediena. Tautas un valsts suverenitāte apzīmē tautas pašnoteikšanos un tiesības valstiski eksistēt un vadīt savu nākotni.
Šī neatkarība ir būtiska valstu suverenitātes, politiskās brīvības un suverēnas varas nodrošināšanai, un tā ir centrālā vērtība daudzu valstu konstitucionālajos un politiskajos sistēmās. Tai ir liela nozīme nacionālās identitātes saglabāšanā, kultūras un vēstures izpausmē, kā arī valsts intereses aizstāvēšanā starptautiskā līmenī.
Franču sociologs Aleksis de Tokvils savā darbā Demokrātija Amerikā izteica bažas par jauna veida despotisma iedibināšanu nākotnē, kas nogalina brīvību:
Pāri visiem šiem pūļiem paceļas gigantisks aizsargspēks, sagādājot ikvienam baudu un vērojot ikviena pūļa likteni. Šis spēks ir absolūts, rūpīgs, taisnīgs, apdomīgs un sirsnīgs. To varētu salīdzināt ar vecāku ietekmi, ja tās uzdevums, tāpat kā vecāki, būtu sagatavot cilvēku pilngadībai. Tikmēr šī vara, gluži pretēji, cenšas saglabāt cilvēkus viņu infantilā stāvoklī. Viņa vēlētos, lai pilsoņi izklaidējas un ne par ko citu nedomā.
Viņa labprāt strādā kopējā labuma labā, bet tajā pašā laikā viņa vēlas būt vienīgā pilnvarotā un šķīrējtiesnese. Viņa rūpējas par iedzīvotāju drošību, nodrošina un pārvalda viņu vajadzības, atvieglo viņu izklaidi, kārto viņu galvenās lietas, vada viņu nozari, regulē mantojuma tiesības un nodarbojas ar mantojuma sadali. Kāpēc lai tas viņiem pilnībā neatņemtu nemierīgo vajadzību domāt un dzīvot šajā pasaulē?
Tādā veidā šī vara vēršanos pie izvēles brīvības padara arvien mazāk lietderīgu un retu, tā nemitīgi sašaurina cilvēka gribas loku, pamazām liedzot katram atsevišķam pilsonim iespēju izmantot visas savas spējas. Līdztiesība pilnībā sagatavoja cilvēkus šādam stāvoklim: mācīja to paciest un dažreiz pat uztvert kā sava veida svētību.
Aleksis de Tokvils bija franču politiķis un sociologs, kas rakstīja slaveno darbu "Demokrātija Amerikā" (Democracy in America), kas tika publicēts 1835. un 1840. gadā. Viņš pētīja ASV politisko sistēmu, sabiedrisko dzīvi un demokrātiju un izteica daudzas interesantas un prognozējošas domas par nākotni.
Tokvils minēja, ka viena no lielākajām demokrātijas briesmām ir potenciāls despotisms vai tirānija, kas varētu izraisīt tautas vairākuma spēka koncentrēšanos un vājināšanos citu, piemēram, minoritāšu, individuālo tiesību un brīvību ziņā. Viņš satraucās par to, ka demokrātiskās sabiedrībās var rasties tendence pēc centralizācijas un koncentrācijas varas rokās, kas var apdraudēt brīvības un tiesību ievērošanu.
Viens no Tokvila izteiktajiem iemesliem bija tautas vairākuma iespējamā dominēšana un ignorēšana attiecībā uz mazākumtautībām vai opozīciju. Viņš uzsvēra, ka pat demokrātiskās sabiedrībās var rasties dažādi veidi, kā var tikt ierobežotas brīvības, piemēram, lielāks valdības kontrole, cilvēku aizspriedumi vai kolektīvisma pieaugums.
Tomēr Tokvils neizteica absolūtu pesimismu par demokrātiju. Viņš arī akcentēja tās priekšrocības un potenciālu veicināt brīvību, individuālās izaugsmes un progresu sabiedrībā. Viņš norādīja, ka sabiedrībai jābūt uzmanīgai, lai saglabātu līdzsvaru starp tautas vairākuma gribu un minoritāšu tiesībām, kā arī jānovērš despotisma rašanās demokrātijas vārdā.
Tāpēc Aleksis de Tokvils darbs vēl joprojām ir aktuāls un rada dziļas domas par demokrātijas vērtību, izaicinājumiem un iespējamām briesmām. Tas iedrošina cilvēkus un politiķus rūpīgi pārdomāt un aizstāvēt demokrātiskās vērtības un brīvības, lai novērstu iespējamās nākotnes nelabvēlīgās attīstības.
Pēc tam, kad visi pilsoņi pēc kārtas ir izgājuši cauri valdnieka stiprajām rokām un viņš no tiem ir izveidojis sev nepieciešamo, viņš izstiepj savas varenās rokas visai sabiedrībai. Viņš to pārklāj ar mazu, greznu, vienveidīgu likumu tīklu, kas neļauj oriģinālākajiem prātiem un stiprākajām dvēselēm pacelties pāri pūlim. Viņš nesagrauj cilvēku gribu, bet mīkstina to, saliec un virza; viņš reti mudina rīkoties, bet pastāvīgi pretojas ikvienam, kas rīkojas pēc savas iniciatīvas. Tas neko neiznīcina, bet neļauj piedzimt jaunam. Viņš nevis tiranizē, bet kavē, apspiež, kaitina, dzēš, apdullina un galu galā visu tautu pārvērš par bailīgu un strādīgu dzīvnieku baru, kura gans ir valdība.
Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka šādu verdzības veidu, klusu, izmērītu un mierīgu, kuru es tikko attēloju, var apvienot, lai gan to ir grūti iedomāties, ar dažiem ārējiem brīvības atribūtiem un ka tas varētu būt izveidota pat tautas varas ēnā..
Mūsu laikabiedrus pastāvīgi vajā divas pretrunīgas jūtas. Viņi jūt nepieciešamību tikt vadītiem un tajā pašā laikā vēlmi palikt brīviem. Nespējot pārvarēt nevienu no šiem pretrunīgajiem instinktiem, pilsoņi cenšas tos abus vienlaikus apmierināt. Viņi gribētu apvienot centralizāciju ar tautas varu, tas viņus kaut kā nomierinātu. Esot aizbildnībā, viņi mierina sevi ar to, ka paši ir izvēlējušies savus aizbildņus.
Viņa novērojums atspoguļo to, ka cilvēki bieži vien jūtas pretrunā starp vēlmi būt vadītiem un vēlmi palikt brīviem. Viņi vēlas vadītājus, kas nodrošina noteiktu stabilitāti un kārtību, bet vienlaikus arī vēlas saglabāt savu brīvību un iespēju izvēlēties.
Cilvēki mēdz meklēt veidus, kā apvienot centralizāciju un tautas varu, lai nomierinātu šīs pretrunas. Viņi var domāt, ka ir paši izvēlējušies savus vadītājus, bet šāda izvēle var būt ierobežota vai kontrolēta, kas vēlreiz atgriež mūs pie pretrunu starp vadību un brīvību.
Tokvils šādi novērojumi par demokrātisko sabiedrību raksturo tās sarežģītību un izaicinājumus. Demokrātija, kurā ir jāsaskaņo cilvēku dažādās vēlmes un intereses, var būt sarežģīta un prasa līdzsvaru starp individuālajām brīvībām un kolektīvām vajadzībām. Tas liek cilvēkiem meklēt kompromisus un risinājumus, kas apmierina viņu pretrunīgās vēlmes.
Britu politologs Lorenss Brits, izpētījis septiņu fašistu režīmu pieredzi - no Hitlera līdz Pinočetam - formulēja to kopīgās iezīmes:
Lorenss Brits, britu politologs un vēsturnieks, izpētījis dažādu fašistu režīmu pieredzi un identificējis to kopīgās iezīmes. Lai gan es nevaru sniegt konkrētu sarakstu vai pilnu Brita formulēto analīzi, dažas no bieži pieminētajām fašistu režīmu kopīgajām iezīmēm ietver:
Diktatūra un autoritārisms: Fašistiskie režīmi raksturojas ar koncentrētu politisko varu, bieži vien viena vadītāja vai nelielas grupas rokās. Lēmumu pieņemšana koncentrējas centrālajā varas struktūrā, un cilvēku brīvības un tiesības var būt ierobežotas.
Nacionālisms un rasisms: Fašistu režīmi attīsta spēcīgu nacionālisma un etnocentriskuma ideoloģiju, uzsverot savas valsts vai tautas pārākumu un apspriežot citas tautas vai etniskās grupas.
Propaganda un manipulācija: Fašistiskie režīmi izmanto spēcīgu propagandu un manipulācijas tehnikas, lai kontrolētu un ietekmētu sabiedrības domas un uzvedību.
Militarisms un imperiālisms: Fašistu režīmi var būt militaristiski un agresīvi, tiecas palielināt savas valsts ietekmi un teritoriju, bieži vien izmantojot militāro spēku.
Centrālizācija un kontrolēšana: Fašistiskie režīmi parasti centās kontrolēt visus aspektus sabiedrības dzīvē, ieskaitot ekonomiku, informāciju un izglītību, lai nostiprinātu savu varu.
Šie ir tikai daži piemēri no fašistisku režīmu kopīgajām iezīmēm, un katrs no tiem var izpausties atšķirīgos veidos atkarībā no konkrētā režīma un vēsturiskā konteksta. Lorenss Brits pētījumi sniedz vērtīgu ieskatu fašismā un tā izpausmēs dažādās valstīs un laikos.
14 fašisma pazīmes pēc Lorensa Brita:
1. Obsesīva patriotisma propaganda
2. Cilvēktiesību nicinoša noliegšana
3. Mītiņš pret noteiktiem kopējiem ienaidniekiem
4. Pārsvars aizsardzības tēriņos
5. Dzimuma diskriminācijas kūdīšana
6. Preses (mediju) kontroles pārņemšana
7. Apsēstība ar nacionālo drošību
8. Reliģijas un valsts saplūšana
9. Oligarhijas un partiju valsts aizsardzība
10. Darba ņēmēju arodbiedrību aizskaršana
11. Zinātņu, mākslas, cienīgas izglītības nevērība
12. Apsēstība ar kriminālvajāšanu par noziegumiem
13. Visu patērējošs nepotisms un korupcija
14. Apzināti viltotas vēlēšanas
Сара Вагенкнехт о Мартине Шульце и социальном неравенстве [Голос Германии]
https://golos-germanii.ru/article.php?id=574&fbclid=IwAR3USz9vULv5QX_AZhkox1axL-APMCYRuwv4XXFAeBEf0tmDSkAXmCEZnBE
Сара Вагенкнехт о Путине, НАТО, США https://www.youtube.com/watch?v=OokrsOIfO18
Kasi r briviba https://gramata.rantan.lv/blog/index.php?id=00000001C
Būt godīgam nav izdevīgi. Būt sirsnīgam ir biedējoši... Jebkura problēma Latvijas valsts attīstībā ir atkarīga no organizācijas un partijas valsts pārvaldībā un kārtīgu, godīgu, zinošu ierēdņu izvēles par 85% un to nosaka sistēma tikai 15 % - darbinieka rīcība.
Godīga un efektīva valsts pārvalde ir būtiska, lai veicinātu valsts attīstību un iedzīvotāju labklājību. Tas ietver gan politiķu, gan ierēdņu atbildību un kvalifikāciju. Tai pašā laikā jāatzīst, ka sistēmas darbība un noteikumi ir arī svarīgi faktori, kas ietekmē ierēdņu darbību un politisko procesu.
Lai sasniegtu progresu un novērstu problēmas, valsts pārvaldei vajadzētu būt pārredzamai, atbildīgai un spējīgai efektīvi risināt sabiedrības vajadzības. Pārvaldes uzlabošanai var būt nepieciešama gan administratīvu procedūru vienkāršošana, gan korupcijas apkarošana, gan ierēdņu kvalifikācijas uzlabošana.
Turklāt politiskās partijas un vadība atspoguļo sabiedrības izvēli un priekšstāv tautas intereses, tāpēc ir svarīgi, lai sabiedrība piedalītos politiskajā procesā un veiktu informētu lēmumu par valsts pārvaldību.
Vispārīgi runājot, valsts attīstība ir ilgtermiņa un daudzveidīga procesa rezultāts, kas prasa visu sabiedrības slāņu sadarbību un atbildību. Tikai caurspīdīga un atvērta dialoga veidošana starp iedzīvotājiem, politiķiem un ierēdņiem var veicināt godīgu un efektīvu valsts pārvaldi.
Profesors Demings savā grāmatā ir vēl kategoriskāks: viņš uzskata, ka 98% problēmu nosaka sistēma un tikai 2% ir atkarīgas no cilvēkiem. Nevar vēlēties pārmaiņas un turklāt turpināt balsot par tām partijām un tiem cilvēkiem, kuri ir bijuši pie varas gadu desmitiem. Atbalsti pārmaiņas! Izdari pareizo izvēli!
Brīvība un neatkarība ir jēdzieni, kuriem latviešu tautai ir īpaša nozīme. Latviešu nācijas kontekstā tie attiecas uz politisko un nacionālo pašnoteikšanos.
Brīvība ir vērtība, kas apzīmē indivīda un sabiedrības spēju izvēlēties un rīkoties atbilstoši savām interesēm un gribai, saskaņā ar likumiem un normām. Brīvība ietver tiesības uz domu, vārda, ticības, biedrošanās un pārvietošanās brīvību, kā arī citas pamattiesības. Latviešiem brīvība ir bijusi ilgstoša cīņa, jo tauta ir pārdzīvojusi vairākas okupācijas un valsts robežās esošās režīma ierobežojumus.
Neatkarība, savukārt, ir stāvoklis, kad valsts vai nācija ir brīva no ārējās ietekmes un kontroles. Latvijas nācijas kontekstā neatkarība ir bijusi cieši saistīta ar politisko un nacionālo pašnoteikšanos. Latvija ieguva neatkarību no Austroungārijas impērijas 1918. gadā un pēc Otrā pasaules kara 1940. gadā tika anektēta padomju okupācijas varas, zaudējot neatkarību. Tomēr, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā no Padomju Savienības, latviešu tautai ir bijusi iespēja atkal izveidot savu neatkarīgu valsti un pašnoteikties politiski.
Šie jēdzieni ir cieši saistīti ar latviešu tautas identitāti, vēsturi un tautas centieniem būt valsts saimniekiem savā zemē. Brīvība un neatkarība ir tā vērtību pamatā, kuras rada sajūtu par vienotību un piederību kādai noteiktai valstiskai kopienai. Tajā pašā laikā šie jēdzieni rada arī atbildību un saistības, lai saglabātu un veicinātu Latvijas brīvību un neatkarību nākamajās paaudzēs.
Brīvība (brīvība) nozīmē brīvību un pašpārvaldes tiesību izmantošanu. Latviešu tautai brīvība personificē tās tiesības bez ārējas iejaukšanās pašiem pieņemt politiskos lēmumus un noteikt savu likteni. Brīvība latviešu tautai ilgu laiku bija nepieejama koloniālās kundzības un ārējās kontroles pār valsti dēļ.
Brīvība ir vērtība, kas dod tiesības un iespējas indivīdiem un sabiedrībai pašiem lemt un kontrolēt savu dzīvi, politiskās izvēles un likteni, nevis būt atkarīgiem no ārējām iejaukšanās vai valstiskās pārvaldes.
Latvijas tautai brīvība ir bijusi cieši saistīta ar vēsturiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem. Ilgu laiku, tā dzīvoja koloniālās kundzības un ārējās kontroles apstākļos, kā daļa no lielākiem impērijām un varas struktūrām. Taču, kā jūs pareizi minējāt, Latvijai bija laiks, kad tā atguva brīvību, iegūstot neatkarību 1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara beigām.
Tomēr šī brīvība neturpinājās ilgi, un pēc Otrā pasaules kara Latvija nonāca padomju okupācijas varā, zaudējot savu neatkarību un politisko brīvību. Ilgi laiku Latvijas tauta dzīvoja autoritāras un represīvas režīma ietekmē, kad politiskās izvēles un brīvas pašpārvaldes iespējas tika ierobežotas.
Taču, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā, tautai atkal ir bijusi iespēja baudīt brīvību, pašnoteikšanos un politisko lēmumu pieņemšanu. Šajā laikā Latvija ir atjaunojusi savu suverenitāti un spējību pašpārvaldīties, izvēlēties valdību un politikas virzienus, kas neatbilst tautas vairākuma interesēm.
Brīvība ir Latvijas tautas svarīga vērtība, kas simbolizē neatkarību un pašnoteikšanos. Tajā pašā laikā tā ir arī atgādinājums par tautas vēsturisko pieredzi un cīņu par savu brīvību. Tas ir vērtību pamats, kas vieno tautu un dod spēku saglabāt un attīstīt savu valsti, tās kultūru un identitāti.
Neatkarība (neatkarība) attiecas uz Latvijas kā valsts pilnīgu neatkarību. Tas nozīmē ārējas atkarības un kontroles neesamību no citām valstīm vai politiskajiem spēkiem. Latvijas iedzīvotājiem neatkarība bija ilgi gaidīts mērķis, kas tika sasniegts pēc neatkarības iegūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā.
Latviešu tautai brīvībai un neatkarībai ir dziļa kultūrvēsturiska nozīme. Tie ir nacionālās identitātes izpausme un vēlme saglabāt savu kultūru, valodu un vērtības. Brīvība un neatkarība nodrošina latviešu tautas attīstību un labklājību uz brīvības, taisnīguma un demokrātijas pamata.
Šie jēdzieni caurstrāvo Latvijas vēsturi un mūsdienīgumu, un tie ir pamats politiskās iekārtas veidošanai, pilsoņu brīvību un tiesību aizsardzībai, kā arī latviešu tautas nacionālās apziņas un vienotības stiprināšanai.
VIEDOKLIS. Didzis Birznieks
P.S. Mēs katrs skaitām savas mantras jau divdesmit gadus. Valsts ,kurā mēs dzīvojam, attīstīsies tikai tad , kad mēs visu izrunāsim beidzot līdz galam un pagātni atstāsim pāgātnē. Ir izaugusi jauna paaudze,kurai bībeliskā stilā gribam uzkraut citu paaudžu grēkus. Nekad nepiesliešos impēriskam skatienam uz Latvijas nākotni. Ir jāsaprot - 20. Gadsimts bija ideoloģiju karš; fašisms, komunisms un kapitālisms cīnījās uz dzīvību un nāvi. Latvijas neatkarību lielvaras nospēlēja kārtīs. Nezinu cik lielā mērā ir mainījušās pasaules starpvalstu attiecības, bet latvieši savu valsti no pasaules izpirka ar asinīm. Jo pasaule atzina tikai spēku - ja es varu tevi nosist - taisnība ir manā pusē.
Vēlreiz par valsti . Kurdi - 50 miljoni . Kāds viņiem atnesīs valsti uz paplātes? Par valodu. Divvalodībai vienmēr teikšu nē, jo necieņa pret mūsu valodu jau tāpat izpaužas katru dienu. Bet tam, ka krievu bērniem ģeometrija , fizika pamatskolā jāmācas latviski arī nepiekrītu. Abos virzienos ir sarkanās līnijas. Ir jānāk jaunatnei politikā, jo pašreizējo politiķu izpratne par demokrātiju ir demokrātiskā centrālisma līmenī - 1% (politiskā elite) nosaka dzīvi 99%. valstpiederīgajiem !
Viedoklis attiecībā uz nākotni un pagātni ir svarīgs, jo tas atspoguļo apziņu un uzskatus par valsti un tās attīstību. Ir svarīgi saprast, ka katras paaudzes uzdevums ir mācīties no pagātnes, bet arī skatīties uz priekšu un veidot labāku nākotni.
Jā, 20. gadsimts bija sarežģīts laiks ar daudziem ideoloģiskiem konfliktiem un kariem, un tā ietekme ir atstājusi pamanāmu ietekmi uz mūsu pasaules attīstību. Ir svarīgi pārvarēt šīs pagātnes traumas un konfliktus, mācoties no tiem un cenšoties izveidot mierīgāku un stabīlāku nākotni.
Nākamajai paaudzei ir iespēja veidot jaunu un labāku sabiedrību, balstoties uz mācībām no pagātnes un ievērojot demokrātiskus un cilvēktiesību principus. Ir svarīgi veicināt sapratni un cieņu starp dažādām paaudzēm un atzīt katras paaudzes un cilvēku ieguldījumu valsts attīstībā.
Kā mēs minējām, pasaules attiecības un starptautiskā situācija mainās, un tās ietekmē valsts attīstību. Ir svarīgi atzīt, ka mūsdienās pasaules attiecības ir sarežģītas un dinamiskas, un valstu neatkarība un pašnoteikšanās ir jāsaglabā, lai valstis varētu patstāvīgi veidot savu nākotni, rūpējoties par savu tautu un valsti.
Norādījums ir ļoti pareizs - mūsdienās pasaules attiecības ir ļoti sarežģītas un dinamiskas. Globalizācija, tehnoloģiju attīstība, informācijas pieejamības palielināšanās un ekonomisko, politisko un kultūras sakaru globalizācija ir radījusi daudzas saiknes starp valstīm un iedzīvotājiem visā pasaulē.
Šī sarežģītā starptautiskā situācija ietekmē valstu attīstību un politisko vidi. Starptautiskie notikumi, globālie ekonomiskie procesi, starptautiskā politika un diplomātija, kā arī konflikti un krīzes var būtiski ietekmēt valstu ekonomiku, drošību, politiku un sociālo stāvokli.
Tāpat daudzas problēmas un izaicinājumi, ar kuriem saskaras pasaule, ir globāli rakstura, piemēram, klimata pārmaiņas, migrācija, terorisms un pandēmijas. Šādi jautājumi prasa starptautisku sadarbību un kopīgu risinājumu meklējumu.
Valstis ir savstarpēji saistītas un atkarīgas viena no otras, tāpēc ir svarīgi, ka valstis rīkojas ne tikai sava valsts interesēs, bet arī ņem vērā globālos un starptautiskos jautājumus un cieņā izturas pret citām valstīm un to iedzīvotājiem. Sadarbība, dialogs un diplomātija ir būtiski aspekti, lai risinātu pasaules problēmas un veicinātu mieru un stabilitāti.
Šajā sarežģītajā starptautiskajā vides kontekstā valstīm ir jāpielāgojas mainīgajiem apstākļiem un jāveido elastīgas politikas un stratēģijas, kas ļauj tām efektīvi risināt dažādus izaicinājumus un attīstīties saskaņā ar savām interesēm un vērtībām. Tāpat svarīgi ir arī labi izprast savu vietu pasaules attiecībās un darboties arī kā atbildīga dalībniece globālajā sabiedrībā.
Ir svarīgi pārvarēt impērisku skatījumu un sekmēt godīgu un līdzsvarotu sadarbību starp valstīm, respektējot katras valsts suverenitāti un tiesības uz pašnoteikšanos. Tikai ar šādu pieeju mēs varam izveidot mierīgu un stabilu pasaules kārtību, kas nodrošina visu valstu un tautu labklājību.
Lai panāktu progresu un attīstību, ir svarīgi apvienot spēkus un ieceres, lai radītu visaptverošu un ilgtspējīgu nākotni, kurā katra tauta varētu izpaust savas vērtības un potenciālu. Tas prasa darbu un apņemšanos no visiem - gan jauniešiem, gan vecākiem, lai nodrošinātu labu nākotni Latvijai un tās iedzīvotājiem.