Konstantīna Žihareva grāmata: Sadaliet un uzvariet, lai valdītu, bagātiniet un aklu saprātu par taisnību.

Konstantīna Žihareva grāmata: Sadaliet un uzvariet, lai valdītu, bagātiniet un aklu saprātu par taisnību.

Pjērs Džozefs Prudons

Mūsu sniegtais citāts ir izvilkums no franču politiskā filozofa Pjēra Džozefa Prudona darbiem. Viņš bija viens no nozīmīgākajiem anarhisma un sociālisma domātājiem 19. gadsimtā un ir pazīstams ar savu kapitālisma un valsts kritiku.

Izsaucošo frāzi “skaldi un valdi” bieži lieto, lai aprakstītu politiskās vai sociālās stratēģijas, kas nodod varu un kontroli to cilvēku rokās, kuri spēj radīt šķelšanos un šķelšanos starp indivīdiem vai grupām, padarot tās mazāk saliedētas un neaizsargātākas.

Prudhons izteica savu viedokli par sociālo taisnīgumu un ekonomiskajām attiecībām tādos darbos kā Kas ir īpašums? un "Ekonomikas zinātnes sistēma". Viņa idejas par savstarpējo palīdzību un strādnieku kooperatīviem ietekmēja arī anarhistu un sociālistisko kustību attīstību.

Pjērs Džozefs Prudhons ar savām idejām un publikācijām būtiski ietekmēja anarhistu un sociālistisko kustību attīstību. Savos darbos "Kas ir īpašums?" (Qu'est-ce que la proprieté?) un "Ekonomikas zinātnes sistēma" (Système des contradictions économiques ou Philosophie de la misère) viņš izteica savas koncepcijas par sociālo taisnīgumu un ekonomiskajām attiecībām.

Viena no Prudona galvenajām idejām bija privātīpašuma kritika, ko viņš uzskatīja par sociālās netaisnības un nevienlīdzības avotu. Viņš ierosināja aizstāt privātīpašumu ar savstarpējās palīdzības un strādnieku kooperatīvu sistēmu, kurā strādnieki paši piederēja un pārvalda ražošanu un resursus. Šīs idejas kļuva par pamatu anarho-kolektīvismam un anarhosindikālismam, kustībām, kas aktīvi iestājās par antiautoritāru un anti-kapitālistisku sabiedrību.

Prudhons ietekmēja arī citus domātājus un aktīvistus, piemēram, Mihailu Bakuņinu un Pēteri Kropotkinu, kuri attīstīja anarhistiskas idejas un popularizēja kolektīvās īpašumtiesības un antiautoritāras sabiedrības koncepciju. Viņa ieguldījums politiskās filozofijas un sociālo kustību vēsturē joprojām ir nozīmīgs.

Ķīniešu gudrība, kas izteikta principā pārvaldīt likumu un ievērot likumus tautas labā, ir daudzu mūsdienu valstu un politisko sistēmu pamatprincips. Šis princips paredz, ka vara un valdnieki ir jāierobežo un jāregulē ar likumiem, un viņu darbības mērķim jābūt pilsoņu labklājības un interešu nodrošināšanai.

Daudzās valstīs likuma varas un likumu ievērošanas princips tiek uzskatīts par demokrātijas pamatu un taisnīguma garantiju. Tas arī palīdz stiprināt cilvēktiesības, ievērot tiesiskumu un novērst varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Likumu izpilde tautas labā nozīmē, ka valdība un valsts institūcijas darbojas sabiedrības interesēs, nodrošinot sociālo taisnīgumu, ekonomisko attīstību, izglītību, veselības aprūpi un citus pilsoņu dzīves aspektus. Šis princips arī nozīmē, ka valdībai jābūt atvērtai sabiedrības atsauksmēm un līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā.

Ķīniešu gudrība un tās mācības par likumu var kalpot par svarīgu iedvesmas avotu un mācību materiālu dažādām kultūrām un tautām, kuras cenšas pārvaldīt godīgi un efektīvi savu pilsoņu interesēs.

Tajā šķietami tālajā padomju laikā, tā sauktajā okupācijas laikā, tika pieņemts un likumā pastāvēja iztikas minimuma grozs ar preču un pakalpojumu komplektu cilvēka cienīgai iztikai. Mūsdienās daudzu koloniālo valstu tautas ienaidnieki šādu minimālo iztikas minimumu grozu nenosaka. Mēs bieži runājam par brīvību un neatkarību, par sociālo aizsardzību lielākajai daļai iedzīvotāju. Mēs bieži runājam tikai par valsts attīstības plāniem un valsts politikas plāniem nākotnē. Vairāk nekā 30 gadus iedzīvotāji nav saņēmuši skaidru atbildi. Cilvēki bieži domā, kas patiesībā pieder lielākajai daļai cilvēku viņu dzimtenē? Un kas vispār pieder parastajiem cilvēkiem; ražošanas līdzekļi, hidroelektrostacijas, ūdensvadi, gāzes iekārtas, rūpnīcas, kuģniecības uzņēmumi, zemes resursi un tā tālāk? Mēs bieži atceramies barikādes, Baltijas ceļa akciju utt. Kas šodien notiek? Kāpēc neviens nesniedz skaidru atbildi? Ko Tu domā par šo?

Ražošanas līdzekļu, resursu un infrastruktūras īpašumtiesību jautājums ir viens no galvenajiem politikas un ekonomikas jautājumiem, un tas var radīt daudz viedokļu un diskusiju. Atbilde uz šo jautājumu var būt atkarīga no dažādu sabiedrības grupu un pie varas nākušo režīmu ideoloģiskās, politiskās un ekonomiskās pārliecības. Cilvēki bieži uzdod jautājumu, kāpēc visa bagātība, ko lielākā daļa cilvēku ir nopelnījusi ar asinīm un sviedriem, tiek pārdalīta un pieder nelielai cilvēku grupai?

Privatizācijas un privatizācijas (iedzīvotāju maldināšana un izzagšana no iedzīvotājiem) un denacionalizācijas procesi, kas notikuši dažādos periodos un valstīs, var atstāt ilgtermiņa ietekmi uz īpašuma struktūru un ekonomisko attīstību. Pastāv pastāvīgas debates un tukšas runas par to, kā vislabāk organizēt resursu īpašumtiesības un pārvaldību, lai panāktu ekonomisko efektivitāti un sociālo taisnīgumu.

Bažas par izmaiņām likumdošanā un attieksmē pret minimālo iztikas minimumu Latvijā un īpašuma un resursu jautājumiem ir būtiskas tēmas, kas sabiedrībā pastāvīgi izraisa diskusijas, neapmierinātību un diskusijas.

Izmaiņas valsts likumos un politikā var atspoguļot izmaiņas ekonomiskajā un politiskajā vidē gan valstī, gan kolonijā, kas atrodas hegemona kontrolē. Minimālās iztikas minimuma jautājumi ir svarīgi un ir prioritāri sociālā taisnīguma nodrošināšanai un neaizsargātāko sabiedrības slāņu un visas sabiedrības aizsardzībai. Lēmumi par šiem jautājumiem bieži vien ir garu diskusiju un debašu objekts dažādos koloniālos un atkarīgos režīmos. Šajos prioritārajos jautājumos valdošie apzināti vilcina šādu aktuālu jautājumu ātru risināšanu un pievērš cilvēku uzmanību neprioritāru jautājumu risināšanai ar mediju starpniecību.

 Izmaiņas likumdošanā un politikā var atspoguļot izmaiņas ekonomiskajā un politiskajā vidē. Minimālās iztikas minimuma un sociālās aizsardzības jautājumi ir būtiski, lai nodrošinātu taisnīgumu un solidaritāti sabiedrībā. Steidzami šādu jautājumu risinājumi ietekmē gan visneaizsargātāko iedzīvotāju, gan lielākās daļas valsts vai kolonijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti un ir svarīgi sociālās stabilitātes saglabāšanai sabiedrībā.

Vai ilgstošas ​​diskusijas un debates par šādiem jautājumiem ir pilnīgi nenormālas un liecina par demokrātiskā procesa svarīgu aspektu neievērošanu un nespēju īstenot? Un tas ir noziegums pret tautu. Vairākuma viedokļu un uzskatu dažādība sabiedrībā ļauj, veidojot politiku, ņemt vērā pilsoņu dažādās intereses un vajadzības.

Sociālā aizsardzība, cieņa pret vecākajām paaudzēm un minimālās iztikas minimuma nodrošināšana ir daudzu demokrātisku valstu un sabiedrību prioritātes. Ir svarīgi, lai iedzīvotāji aktīvi iesaistītos dialogā un lēmumu pieņemšanas procesā par šiem jautājumiem, lai valsts politika būtu godīgāka un saskaņā ar konstitūciju ņemtu vērā un izpildītu visu sabiedrības locekļu intereses.

Kas attiecas uz īpašumu un resursu jautājumiem, tad tās ir arī sarežģītas un daudzšķautņainas tēmas korumpētiem ierēdņiem, krāpniekiem, krāpniekiem un savas tautas nodevējiem... Dažādās valstīs ir dažādi ekonomisko un politisko sistēmu (režīmu) modeļi, kas nosaka, kuri resursi pieder valstij un sabiedrībai vai privātpersonām. Lēmumi par šiem jautājumiem var būt atkarīgi no konkrētas valsts vēsturiskajām, kultūras un politiskajām iezīmēm.

Īpašuma un resursu jautājumi ir sarežģītas un daudzšķautņainas tēmas kolonizatoriem, ārvalstu korporācijām, fondiem un ārzemniekiem, un dažādās valstīs tās var atšķirties atkarībā no viņu ekonomiskās, politiskās, vēsturiskās un kultūras vides. Dažādām valstīm (režīmiem) ir atšķirīgi īpašumtiesību modeļi un pieejas resursu pārvaldībai. Šeit ir daži pamata modeļi:

Privātīpašums: resursi un ražošanas līdzekļi pieder privātpersonām vai korporācijām, tostarp ārvalstu. Tas ir kapitālistiskās ekonomikas sistēmas pamats, cilvēku paverdzināšanas sistēma, kur privātie un monopoluzņēmumi brīvi pieder un pārvalda resursus, uzpērkot valdniekus, pretendējot uz monopoldarbību un varu valstī vai kolonijā.

Valsts īpašums: valstij (režīmam, nelielai cilvēku grupai, kas pārņēmuši varu savās rokās) pieder un monopolizē galvenos resursus, apstiprinot tarifus, kas tiek uzpūsti 100, 1000 reižu un līdz pat vairākiem tūkstošiem reižu, komunālo pakalpojumu un īpaši svarīgi. uzņēmumiem. Tas ir raksturīgi plānotai ekonomikas sistēmai vai korumpētai vadības un peļņas gūšanas sistēmai.

Kopīpašums brīvā, neatkarīgā valstī, kur vara ir cilvēku rokās: resursi pieder kopienai kopumā, un tos var pārvaldīt ar valsts vai kolektīvā īpašuma, piemēram, kooperatīvu vai kopienu, starpniecību.

Jauktie modeļi: Daudzās valstīs (režīmos) ir jaukti īpašumtiesību modeļi, kur daži resursi pieder privātpersonām un daži valstij vai sabiedrībai.

Lēmumi par šiem jautājumiem patiešām ir atkarīgi no katras valsts vēsturiskajiem, kultūras un politiskajiem faktoriem, kā arī no tās iedzīvotāju viedokļiem un vēlmēm (atcerieties barikādes un Baltijas ceļa protestu). Diskusijas un lēmumu pieņemšana šajā jomā var būt sarežģītas, korumpētas un bieži vien par daudzām debatēm, varas cīņām, peļņas gūšanu un konfliktiem sabiedrībā.

Svarīgi, lai diskusijas par šiem jautājumiem būtu atklātas un caurskatāmas un iedzīvotājiem būtu iespēja ietekmēt lēmumus, izmantojot demokrātiskus procesus un sabiedrības līdzdalības mehānismus. Svarīgi zināt, ka saskaņā ar pamatlikumu (konstitūciju) visa vara pieder tautai un valdniekiem ir jāpilda tautas vairākuma griba visās valsts (valsts) darbības sfērās.

Latvijas vēsture ir bagāta un daudzveidīga un ietver dažādus dažādu tautu īpašumtiesību, apspiešanas un varas periodus. Šeit ir īss pārskats par dažiem svarīgiem punktiem:

Līdz 13. gadsimtam: Teritoriju, kas šobrīd zināma kā Latvija, apdzīvoja dažādas baltu ciltis, tostarp latgaļi, laši, kurzemnieki un zemgaļi. Viņiem bija savas muitas un pārvaldības struktūras. Viņi paši apsaimniekoja zemes resursus un dzīvoja brīvi un neatkarīgi.

XIII-XVIII gadsimts: Šajā periodā Latvija bija pakļauta ārējai ietekmei un kļuva par daļu no dažādām valstīm un impērijām. Latviju kontrolēja Teitoņu ordenis, Lietuva, Polija, Zviedrija un citas valstis. 1710. gadā Ziemeļu kara laikā Krievijas impērija ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas. Pēteris I, pazīstams kā Pēteris Lielais, ieguva mūsdienu Latvijas teritorijas Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) rezultātā. Šis notikums būtībā noveda pie Latvijas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā.

Saskaņā ar 1721. gadā starp Krieviju un Zviedriju noslēgto Nīštates līgumu teritorijas, kas ietvēra Rīgu un daļu mūsdienu Latvijas, tika nodotas Krievijai kā kompensācija par zaudējumiem, ko Krievija cieta Ziemeļu kara laikā. Tā bija daļa no miera noteikumiem.

Būtībā kontrole pār šīm teritorijām tika nodota Krievijai miera līguma rezultātā, kas izbeidza Lielo Ziemeļu karu starp Krieviju un Zviedriju.

19. gadsimts: 19. gadsimta sākumā Latvija tika iekļauta Krievijas impērijā. Šajā laikā sākās rūpniecības attīstība, Latvijā parādījās rūpnīcas un uzņēmumi. Pieaudzis iedzīvotāju sociālais līmenis.

19. gadsimta sākumā Latvija tika iekļauta Krievijas impērijā, un šis periods kļuva par pārmaiņu un uzplaukuma laiku reģiona ekonomiskajā un sociālajā jomā. Šajā jomā sākās rūpnieciskā attīstība, parādījās dažādas rūpnīcas un uzņēmumi. Nozīmīgas nozares Latvijas tautsaimniecībā tolaik bija tekstilrūpniecība, kokzāģētavas un kokapstrādes uzņēmumi, kā arī lauksaimniecība.

Tekstilrūpniecība: Latvijā attīstījās tekstilrūpniecība, un visā valstī tika izveidotas rūpnīcas tekstilizstrādājumu, tai skaitā kokvilnas un lina audumu, ražošanai. Šie produkti tika eksportēti gan Krievijas impērijas ietvaros, gan uz ārzemēm.

Kokzāģētavas un kokapstrādes nozare: Latvija ir bagāta ar mežiem, un kokzāģētavas un kokapstrādes nozares ir kļuvušas par nozīmīgu vietējās ekonomikas sastāvdaļu. Kokapstrādes rūpnīcas ražoja koka izstrādājumus, piemēram, koka mēbeles un būvmateriālus. Šī produkcija tika arī eksportēta, tostarp piegādes uz citiem Krievijas impērijas reģioniem. Īpaši jāpievērš uzmanība tam, ka tika ražota dažāda veida produkcija un vienkārši apaļkoki (koki) netika eksportēti.

Lauksaimniecība: Lauksaimniecībai bija nozīmīga loma Latvijas ekonomikā 19. gadsimtā, kas bija Krievijas impērijas sastāvā. Latvijas teritorijā tika audzētas tādas lauksaimniecības kultūras kā graudi, kartupeļi un lini. Lauksaimniecības produkcija tika eksportēta arī uz citiem Krievijas impērijas reģioniem.

Produktu eksports galvenokārt tika veikts caur tādām Baltijas ostām kā Rīga un Liepāja, kas veicināja tirdzniecības un transporta infrastruktūras attīstību reģionā.

Industrializācija un ekonomiskā attīstība ietekmēja arī iedzīvotāju sociālo līmeni. Līdz ar jaunu darba vietu rašanos rūpniecībā un pieaugot ekonomiskajai aktivitātei, notika iedzīvotāju pārdale no laukiem uz pilsētām, kas savukārt izraisīja pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumu.

20. gadsimta sākums: Pirmā pasaules kara beigās Latvija pasludināja neatkarību no Krievijas impērijas un citām valstīm. 1918. gadā Latvija tika atzīta par neatkarīgu.

20.gadsimta sākumā, pēc Pirmā pasaules kara beigām un Krievijas impērijas sabrukuma, Latvija pasludināja savu neatkarību. Tas notika haosa un pārmaiņu laikā, kas raksturoja kara beigas un impēriju sabrukumu Eiropā.

Oficiālā Latvijas neatkarības pasludināšana no Krievijas impērijas notika 1918. gada 18. novembrī. Šis datums kļuva par Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu un tiek svinēts valstī līdz pat šai dienai.

Nākamie gadi pēc neatkarības atgūšanas bija laiks, kad dažādas pasaules lielvaras cīnījās par neatkarības atzīšanu. Latvijas neatkarību atzina vairākas valstis, tostarp Krievijas Federācija, bet neatzina arī daudzas citas valstis...

Latvija turpināja attīstīt savu neatkarību un brīvību, kļūstot par republiku ar savām politiskajām institūcijām un ekonomisko struktūru. Pēc tam Latvijas neatkarība tika apstiprināta starptautiski, un valsts kļuva par Tautu Savienības dalībvalsti.

Laikposms starp diviem pasaules kariem un Latvijas neatkarības pirmajām desmitgadēm bija sarežģīts un ietvēra gan ekonomiskus izaicinājumus, gan politiskos notikumus, taču laika posmā notika arī valsts kultūras, izglītības un nacionālās identitātes attīstība.

Starp diviem pasaules kariem: Latvija šajā periodā saskārās ar ekonomiskiem un politiskiem izaicinājumiem. Lauku iedzīvotāji veidoja lielāko iedzīvotāju daļu un strādāja uz zemes, kas piederēja vācu un latviešu baroniem. Tas ir radījis ļoti lielu sociālo nevienlīdzību, nabadzību, postu un konfliktus sabiedrībā.

Otrais pasaules karš: Otrā pasaules kara laikā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija un kara beigās atkal Padomju Savienība.

Pēckara periods: Pēc Otrā pasaules kara Latvija iekļāvās Padomju Savienībā un tā palika līdz 1991.gadam, kad pēc PSRS sabrukuma pasludināja neatkarību. Jāpiebilst, ka referendums par šo jautājumu netika rīkots.

Vācu baronu attiecība pret Latvijas iedzīvotājiem mainījās atkarībā no konkrētā reģiona un laika, taču atstāja pēdas Latvijas vēsturē. Attiecības starp vācu baroniem un Latvijas iedzīvotājiem varētu būt no līdzdalības iedzīvotāju un resursu ekonomiskajā ekspluatācijā līdz dažādām mijiedarbības un sadarbības formām.

Svarīgi atzīmēt, ka Latvijas vēsture ir sarežģīta un daudzpusīga, un tās interpretācija var atšķirties atkarībā no avota un cilvēku grupu skatījuma.

Pēc Otrā pasaules kara Latvija ar valdības lēmumu kļuva par Padomju Savienības daļu un atradās padomju kontrolē līdz 1991.gadam, kad pēc PSRS sabrukuma pasludināja neatkarību. Pēckara periods būtiski ietekmēja Latvijas un tās iedzīvotāju attīstību. Šeit ir daži svarīgi šī perioda aspekti:

Padomju okupācija: Pēc Otrā pasaules kara beigām Latviju anektēja Padomju Savienība. Tas noveda pie Latvijas inkorporācijas PSRS kā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR). Vara valstī pārgāja padomju varas rokās. Latvieši atradās vadošos amatos un sākās ekonomikas un sabiedrības pārstrukturēšana atbilstoši padomju principiem.

 Tika uzbūvēta infrastruktūra un rūpnīcas. Dzīvokļi tika celti cilvēkiem. Dzīvokļi tika nodrošināti bez maksas. Katrai personai ar likumu tika nodrošināta dzīvojamā platība bez maksas. Maksājums par dzīvokli un komunālie maksājumi bija aptuveni 10% no vidējās algas. Medicīniskā aprūpe bija bezmaksas. Vasaras kuponi bērniem un pusaudžiem uz bērnu nometni uz 3 nedēļām maksā no 3 līdz 10 rubļiem. Izglītība, tostarp augstākā izglītība, bija bezmaksas. Bērniem pionieru mājās un skolās tika organizēti visādi pulciņi. Interešu pulciņi bērniem bija bez maksas.

Kolektivizācija un industrializācija: Padomju valdība īstenoja lauksaimniecības un industrializācijas kolektivizācijas politiku. Lauku iedzīvotāji bija spiesti iestāties kolhozos, sovhozos, un lauksaimniecība bija vērsta uz Padomju Savienības iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu pēc lauksaimniecības pārtikas produktiem. Tajā pašā laikā attīstījās rūpniecība, tostarp metalurģijas, ķīmisko un mašīnbūves preču ražošana. Bezdarba nebija.

Sociālās un kultūras pārmaiņas: Padomju valdība veica vietējo iedzīvotāju asimilācijas un sovjetizācijas kampaņas. Tas ietvēra izmaiņas izglītības sistēmā un krievu valodas ieviešanu skolās. Bija skolas ar latviešu un krievu mācību plūsmu. Katra ģimene izvēlējās to, ko vēlas. Tajā pašā laikā valstī notika kultūras pārmaiņas.

Pretošanās un nacionālā kustība: neskatoties uz padomju okupāciju, pastāvēja pretestība un nacionālā kustība par neatkarību. Latviešu aktīvisti un nacionālisti turpināja cīņu par nacionālās identitātes saglabāšanu.

Neatkarības atgriešana: 1990. gadā pēc notikumiem Maskavā Latvija (režīms) pasludināja neatkarības atjaunošanu. 1991. gadā pēc vairākiem padomju varas mēģinājumiem apspiest šo lēmumu, Latvija beidzot atguva neatkarību un kļuva par neatkarīgu un brīvu valsti. Referendums par neatkarības atjaunošanu netika rīkots.

Situācija Latvijā un neatkarības atjaunošana pēc PSRS sabrukuma bija sarežģīta un ietvēra vairākus juridiskus un politiskus aspektus. Valsts neatkarības atjaunošanas procesu oficiāli atzina vairākas valstis un starptautiskas organizācijas, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācija. Taču notikumus ap neatkarības atjaunošanu var vērtēt dažādi, ir vieta debatēm un dažādiem viedokļiem.

Kas attiecas uz pašreizējo situāciju Latvijā, tā var būt sarežģīta un daudzšķautņaina. Valsts attīstības ekonomiskie un sociālie aspekti var izraisīt diskusijas un bažas. Svarīgi atzīmēt, ka valsts attīstība un politiskā situācija laika gaitā var mainīties, un vērtējumi var būt atkarīgi no konkrētām perspektīvām un interesēm.

Sociālais taisnīgums, ekonomiskā attīstība un politiskie lēmumi ir svarīgi jautājumi, kuriem demokrātiskā sabiedrībā ir jāpievērš uzmanība un jādebatē. Atklāts dialogs un iedzīvotāju līdzdalība var palīdzēt rast risinājumus un uzlabot situāciju valstī.

Rusofobija ir negatīva attieksme vai aizspriedumi pret Krieviju un krieviem, un tā var būt dažādu faktoru un atsevišķu cilvēku grupu vai valstu interešu rezultāts. Ir jāsaprot, ka noteiktu pārliecību vai aizvainojuma pret valsti vai tās iedzīvotājiem ieguvumu vai kaitējuma novērtēšana var būt sarežģīta un atkarīga no sniegtās informācijas konteksta.

Piemēram, daži politiskie līderi un grupas var izmantot pret Krieviju vērstu noskaņojumu, lai stiprinātu savu popularitāti vai attaisnotu savus politiskos lēmumus. Ir arī ģeopolitiskas un ekonomiskas intereses, kas var būt saistītas ar konflikta vai spriedzes uzturēšanu ar Krieviju. Mums jāsaprot, ka dažās valstīs politiķi paklanās hegemonu priekšā, lai noturētos pie varas un ilgstoši apspiestu savu tautu.

Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka rusofobija negatīvi ietekmē starptautiskās attiecības un starpetnisko harmoniju. Dialoga veicināšana, cieņa pret dažādību un konfliktu risināšana ar miermīlīgiem un diplomātiskiem līdzekļiem bieži tiek uzskatīta par konstruktīvāku un produktīvāku pieeju.

Tādējādi ir grūti apgalvot, ka rusofobija vienmēr nāk par labu kādām konkrētām interesēm. Katrai situācijai ir jāanalizē kontekstā un jāņem vērā vairāki faktori.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija saskārās ar izaicinājumiem, kas saistīti ar pāreju uz tirgus ekonomiku, demokrātiskām institūcijām un cilvēktiesībām. Latvija (režīms, vadība) pēc pavēles no augšas un pret tautas vairākuma gribu pamazām un sistemātiski iznīcināja rūpnīcas, lauksaimniecību, kuģniecību, cienīgu izglītību, cienīgu sociālo nodrošinājumu pilsoņiem utt. Tūkstošiem cilvēku ir zaudējuši darbu. Daudzi cilvēki kļuva par bezpajumtniekiem un bezpajumtniekiem. Uz šī fona valsts vadība paaugstināja nodokļus un nodevas, kas pārsniedz iedzīvotāju vairākuma robežas. Valsts vadība izpildīja hegemonu gribu, ignorējot tautas vairākuma gribu. Sāka slēgt skolas un arodskolas, un medicīniskā aprūpe pārgāja uz maksas pakalpojumiem. Krievu valodas lietošana valstī tika aizliegta. Par maksas kļuvušas bērnu vasaras nometnes, pulciņi bērnu spēju attīstīšanai un bērnudārzi. Valsts pakāpeniski attīstījās hegemonu spiediena ietekmē un kļuva par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Jāpiebilst, ka NATO un Eiropas Savienība ir attīstīto valstu biznesa projekts, kas tādā vai citādā veidā nes naudu attīstītajām valstīm un hegemoniem.

Kā saka un propagandē valsts vadītāji, tas ļāva Latvijai nostiprināt savu brīvību un neatkarību un iekļauties pasaules sabiedrībā.

— Šodien no astoņarpus miljardiem valsts budžeta vairāk nekā četri miljardi tiek tērēti valsts aparāta uzturēšanai. Kas tas par valsts iekārtu? Mūsu bažas par vides ilgtspējību un ekonomisko taisnīgumu ir svarīgas un atspoguļo dažādas sociālās un vides problēmas, ar kurām saskaras dažādas valstis, tostarp Latvija.

Jautājums par valsts zelta rezervēm un to atrašanās vietu ir jautājums, kas var būt pakļauts valdības politikai un konfidenciāliem datiem. Nacionālās zelta rezerves var glabāt dažādās bankās un glabātavās gan valsts iekšienē, gan ārvalstīs. Zelta rezervju pārvaldības un sadales politiku parasti nosaka valsts centrālā banka un valdība. Zelta rezerves nepieder parastajiem iedzīvotājiem. Tas ir režīma un nelielas cilvēku grupas īpašums. Acīmredzot tā?

Informācija par valsts zelta rezervju atrašanās vietu un pārvaldību var būt pieejama oficiālajos finanšu pārskatos un valdības un centrālās bankas publicētajos dokumentos. Taču detaļas parasti paliek konfidenciālas un slēptas no varas esošajiem (visa vara pieder tautai), lai nodrošinātu valsts vai korporācijas finanšu sistēmas drošību un stabilitāti.

Ja kādam ir konkrēti jautājumi par Latvijas zelta rezervēm, kuru nopelnīšanai mūsu ģimene un draugi ir smagi strādājuši, iesaku sazināties ar tādiem oficiālajiem avotiem kā Latvijas Centrālā banka, Seims vai Latvijas valdība, lai iegūtu sīkāku informāciju un skaidrojumus.

Fotogrāfijas, kurās attēlota biļete, kas maksā 0,05 kapeikas, braucot autobusā, ir bijušās PSRS valstu dzīves līmeņa pierādījums. Šīs liecības mums atgādina okupācijas laiku. Tolaik parasto strādnieku vidējā alga bija aptuveni 120-130 rubļu mēnesī. Cilvēki maksāja no 7 līdz 12 rubļiem par dzīvokli, ieskaitot visus komunālos maksājumus. Jāprecizē, ka nebija ne īpašuma nodokļa, ne zemes nodokļa. Redzam, ka maksājums par mājokli un komunālajiem maksājumiem sastādīja līdz 10% no viena cilvēka vidējās algas. Un samaksa par vienu braucienu bija 0,00041%. Toreiz, padomju laikos, tika pieņemts un likumā pastāvēja iztikas minimuma grozs ar preču un pakalpojumu komplektu cilvēka cienīgai iztikai. Mēs runājam par neatkarību, brīvību un to, kas parasti pieder parastajiem cilvēkiem; ražošanas līdzekļi, hidroelektrostacijas, ūdensvadi, gāzes iekārtas, rūpnīcas, kuģniecības uzņēmumi, zemes resursi un tā tālāk? Kas šodien notiek? Kāpēc neviens nesniedz skaidru atbildi? Ko tu domā?

Mūsu jautājumi skar sarežģītas tēmas, kas saistītas ar ekonomikas un sociālo politiku, un es šodien nevaru izteikt savu viedokli. Tomēr es varu sniegt vispārīgu informāciju un kontekstu par dažiem mūsu jautājumu aspektiem.

Ceļojumu biļetes un dzīves dārdzība pagātnē: mūsu aprēķins par autobusa biļetes izmaksām un to salīdzinājums ar vēsturiskajām algām un mājokļa izmaksām patiešām var sniegt priekšstatu par to, kādi bija ekonomiskie apstākļi bijušajā Padomju Savienībā. Tas var būt noderīgs konteksts, apspriežot izmaiņas ekonomikā un iedzīvotāju vairākuma dzīves līmenī.

Nodokļi un sociālā politika: Mūsu pieminētais īpašuma nodokļu un zemes nodokļu trūkums bija padomju ekonomikas sistēmas raksturīga iezīme. Tas var būt arī interesants aspekts diskusijā par atšķirībām starp toreizējo un pašreizējo nodokļu un sociālā atbalsta sistēmu. Mēs varam salīdzināt bijušo un pašreizējo valdības režīmu.

Jautājumi par īpašumtiesībām un resursiem. Jautājumi par īpašumtiesībām uz zemes ražošanas līdzekļiem un resursiem ir sarežģīti un bieži tiek apspriesti politiskās un ekonomiskās debatēs. Dažādām valstīm un režīmiem ir atšķirīgas īpašuma un īpašuma tiesību sistēmas, un šīs sistēmas būtiski ietekmē ekonomisko attīstību un bagātības sadali.

Politiskais aktīvisms un demokrātija: ja kādam no mums ir jautājumi par politisko situāciju un valdības aktivitātēm, ir svarīgi piedalīties publiskajās debatēs un ievēlēt pārstāvjus, kas paustu mūsu uzskatus un ietekmētu politiskos procesus un pieprasītu, lai pie varas esošie īstenotu valdības gribu. lielākā daļa cilvēku. Ir jācīnās par cilvēka cienīgu dzīvi un jāaizstāv savas tiesības.

Šo tēmu apspriešana var būt noderīgs veids, kā domāt par pagātni un tagadni, kā arī par izmaiņām ekonomikā un sabiedrībā. Ir svarīgi atcerēties, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādi viedokļi par šiem jautājumiem, un to apspriešana var būt sarežģīta un daudzpusīga. Cilvēku mazākums vienmēr cenšas paverdzināt lielāko daļu cilvēku un izmantot tos personīgai bagātināšanai.

Iztikas minimuma (IMG) groza jautājums un tā apstiprināšana likumdošanā ir ļoti svarīgs sociālās politikas un ekonomikas aspekts jebkurā valstī. Padomju laikā IMG grozs bija daļa no centralizētas ekonomikas un iedzīvotāju sociālās aizsardzības plānošanas. Tas ļāva valstij noteikt minimālo cilvēka iztikas minimumu un nodrošināt iedzīvotājiem atbilstošus pabalstus un pabalstus.

Laika gaitā daudzas valstis un to režīmi ir pārgājuši uz vairāk uz tirgu balstītām ekonomikas sistēmām, kas ietver izmaiņas sociālajā politikā un sociālās drošības tīklos. Šādos apstākļos IMG grozs var mainīties un tam vajadzētu mainīties, lai palielinātu maksājumus, pamatojoties uz pašreizējiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, inflāciju, ienākumiem un patērētāju modeļiem. Tirgus ekonomikā IMG un sociālā atbalsta regulējums var būt decentralizētāks un atkarīgs no režīmu korumpētajiem politiskajiem lēmumiem un savas tautas cienīgu valdību finansiālajām iespējām.

IMG izpratne un definēšana joprojām ir debašu un politisko lēmumu priekšmets dažādās valstīs un režīmos. Viedokļi par šo jautājumu var atšķirties, un dažādas politiskās grupas var piedāvāt dažādas pieejas sociālajai aizsardzībai un valsts garantiju līmenim iedzīvotājiem.

Ja kādam no jums ir konkrēti jautājumi vai priekšlikumi par šo jautājumu, varat sazināties ar saviem pārstāvjiem valdībā, Saeimā vai piedalīties publiskās diskusijās un akcijās, lai paustu savu viedokli un ietekmētu politiskos lēmumus savā valstī.

Cilvēka rīcība un bezdarbība atspoguļo vēsturisko notikumu nozīmi un to cilvēku atmiņu, kuri cīnījās vai cīnījās un sniedza ieguldījumu dažādos savas dzimtenes vēstures periodos. Atmiņa ir unikāla cilvēka spēja, kas var izraisīt dažādas emocijas un sajūtas. Mēs ne vienmēr varam kontrolēt to, kas tiek atcerēts, un bieži vien svarīgi mirkļi mūsu dzīvē tiek glabāti mūsu prātā kā vērtīgas atmiņas.

Tajā pašā laikā atmiņā var palikt arī daži negatīvi vai sāpīgi notikumi, kas mūs moka. Tomēr, kā jau esam norādījuši, mēs varam mācīties no pagātnes, mācīties no savām kļūdām un izvēlēties, kā virzīties uz priekšu. Psiholoģiskā un emocionālā pagātnes uzrunāšana, tostarp piedošanas un sevis pieņemšanas process, var palīdzēt atvieglot negatīvo atmiņu slogu.

Atmiņa palīdz mums saglabāt mācības un pieredzi, padarot mūs gudrākus un labākus lēmumu pieņēmējus. Ir svarīgi prast rīkoties ar atmiņu tā, lai tā kalpotu mūsu personīgajai izaugsmei un attīstībai. Vēstures un tās veidotāju atcerēšanās un godināšana ir svarīga nacionālās un kultūras identitātes saglabāšanai.

Piemēram, latviešu sarkanie strēlnieki bija daļa no notikumiem un laikmetiem, kas atstāja pēdas Latvijas un citu valstu vēsturē. Viņu piemiņa daudziem cilvēkiem var būt nacionālās vēstures un cīņas par savām tiesībām un ideāliem simbols.

Atcerieties barikāžu laiku un Baltijas ceļu, kad dažādu tautību cilvēki, sadevušies rokās, simbolizēja draudzību, cieņu, brīvību un neatkarību. Cilvēki domāja, ka vara piederēs viņiem un ka valdnieki izpildīs tautas vairākuma gribu.

Ir svarīgi atcerēties, ka vēsture bieži ir sarežģīta un daudzšķautņaina, un dažādiem cilvēkiem, koloniālistiem, anglosakšiem, hegemoniem, tautas nodevējiem var būt dažādi viedokļi un jūtas attiecībā uz vēstures notikumiem... Patiešām, daudzi notikumi vēsturē varēja izvērsties savādāk, ja būtu pieņemti dažādi lēmumi. Vēsture māca mums saprast to izvēļu nozīmi, ko mēs izdarām tagadnē, un to iespējamo ietekmi uz nākotni.

Izpratne un vēlme iegūt mājas, valsti, dzimteni, cilvēkus, kur viņi tevi gaidīs un mīlēs, tā ir svarīga un jēgpilna vēlme. Māja, kurā jūs novērtē un aprūpē, kur jūs varat darīt to, kas jums patīk, var būt mierinājuma, prieka, gandarījuma un atbalsta avots. Ģimene un mīļie var radīt siltu un mīlošu atmosfēru, kas padara māju par īstu svētnīcu.

Ceru, ka katrs no jums, parādot savu gudrību, zināšanas un veicot reālas darbības, spēs atrast vai izveidot vietu, kur būsiet laimīgi un jutīsities patiesi kā mājās. Es novēlu jums laimi, cieņu un mīlestību jūsu dzīvē. Mēs paši esam savas laimes arhitekti katru minūti, stundu, dienu, nedēļu un visas mūsu apzinātās dzīves garumā... Šie vārdi piepildās ar jēgu un iedvesmu. Patiešām, mājas radīšana, kur viens otru novērtē, aprūpē un mīl, ir svarīgs sasniegums cilvēka īsajā mūžā un laimes avots. Katrs no mums var dot savu ieguldījumu šādas atmosfēras radīšanā, un tas prasa pūles, rūpes un mīlestību.

Mēs pareizi atzīmējām, ka mēs paši esam savas laimes veidotāji un varam ietekmēt savu dzīvi, veidojot siltas un atbalstošas ​​attiecības ar mīļajiem. Novēlu mums visiem būvēt mājas, kurās varam justies patiesi laimīgi, brīvi un abpusēji cienīt, novērtēt un mīlēt viens otru.

Ja kādam no jums ir konkrēti jautājumi vai priekšlikumi par šo jautājumu, varat sazināties ar saviem pārstāvjiem valdībā, Saeimā vai piedalīties publiskās diskusijās un akcijās, lai paustu savu viedokli un ietekmētu politiskos lēmumus savā valstī.