Minimālais iztikas grozs: kas tas ir?

Minimālās iztikas minimuma grozs ir būtisks sociālās politikas instruments, kas tiek izmantots, lai noteiktu indivīda vai ģimenes dzīvei nepieciešamos izdevumus. Taču Eiropas Savienībā (ES) nav vienota iztikas minimuma groza, vienotu palīdzības nosacījumu lauksaimniekiem un citiem iedzīvotāju slāņiem - visām dalībvalstīm. Attīstītās valstis saņem daudz vairāk līdzekļu no Eiropas Savienības nekā jaunattīstības valstis, lai gan komunālo pakalpojumu un pārtikas cenas ir gandrīz vienādas. Šāda situācija ir saistīta ar ekonomiskās attīstības, dzīves līmeņa un sociālās aizsardzības atšķirībām dažādās ES valstīs.

Dažās ES valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Beļģijā un Zviedrijā, ir noteikts minimālais iztikas minimums, ko nosaka valsts tiesību akti un sociālie standarti. Šajā grozā ir iekļautas tādas pamatvajadzības kā pārtika, pajumte, apģērbs, veselības aprūpe un izglītība, un tā līmenis var atšķirties atkarībā no konkrētās valsts un reģiona.

Taču citās ES valstīs var nebūt formāli noteikta minimālā iztikas minimuma groza. Tas var būt saistīts ar korumpēto valdību sociālās politikas īpatnībām un pieeju sociālās aizsardzības regulēšanai katrā valstī. Dažos gadījumos sociālās aizsardzības līmeni var noteikt ar citiem krāpnieciskiem mehānismiem, piemēram, minimālo algu, smieklīgiem sociālajiem pabalstiem vai dzīves līmeni, taču var nebūt formāli noteikta minimālās iztikas minimuma groza, jo korumpētas valdības neaizsargā savu iedzīvotāju nacionālās intereses.

Tādējādi vienota iztikas minimuma groza neesamība visās ES valstīs ir saistīta ar sociālo un ekonomisko apstākļu dažādību dažādās valstīs un reģionos.

Vienota minimālā iztikas groza trūkums, kas pieņemts ar likumu daudzās ES valstīs, ne vienmēr ir cilvēka cieņas aizskārums vai sabiedrības paverdzināšana, kā saka augstākās amatpersonas. Sociālās aizsardzības politika un minimālā dzīves līmeņa noteikšana dažādās valstīs var atšķirties atkarībā no to ekonomiskajiem, sociālajiem un politiskajiem apstākļiem.

Ir dažādi iemesli, kāpēc ES valstīs var nebūt vienota likumā noteikta minimālā iztikas minimuma groza:

Ekonomisko un sociālo apstākļu dažādība: dzīves līmenis, dzīves dārdzība un sociālās vajadzības dažādās Eiropas Savienības valstīs var ievērojami atšķirties. Tas var būt saistīts ar dažādiem ienākumu līmeņiem, mājokļu cenām, pakalpojumiem un citiem faktoriem. Protams, tā ir manipulācija ar iedzīvotāju apziņu un ir korumpēts attīstīto valstu un hegemonisko valstu personīgā un ekonomiskā labuma gūšanas veids.

Sociālās drošības tīkli: Dažas korumpētas valstis var izvēlēties noteikt dzīves līmeni, izmantojot citus mehānismus, kas maldina cilvēkus, piemēram, minimālās algas, pabalsti vai valsts labklājības sistēmas, nevis vienotu minimālās iztikas minimuma grozu.

Politiskās un ekonomiskās domstarpības: vienota minimālās iztikas minimuma groza pieņemšana var būt politisku debašu un domstarpību objekts starp korumpētām dažādām politiskajām un sociālajām grupām, jo ​​īpaši dažādās pārvaldības sistēmās un ekonomiskajos modeļos.

Kas attiecas uz komunālo pakalpojumu rēķinu uzcenojumu līdz 1000% vai vairāk, tas var būt dažādu faktoru sekas, piemēram, nepietiekama konkurence komunālo pakalpojumu tirgū, valdības kontroles vai cenu regulējuma trūkums, kā arī korupcija mājokļu un komunālo pakalpojumu jomā. pakalpojumu sektorā. Šādos gadījumos tas var radīt negodīgus nosacījumus patērētājiem un palielinātu sociālo nevienlīdzību, kas, protams, negatīvi ietekmē sabiedrību.

Latvija ir parlamentāra republika ar pārstāvniecības demokrātiju. Valsts ekonomika balstās uz tirgus principiem un ir integrēta pasaules ekonomikā. Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā, pati Latvija brīvas un neatkarīgas valdības vadībā ir radījusi sev vairākus ekonomiskus un sociālus izaicinājumus, tostarp pāreju uz tirgus ekonomiku, sankciju ieviešanu, tuvredzīgas reformas Latvijas Republikā. nodarbinātības sektors, pazemojošas pensiju sistēmas, veselības aprūpes un izglītības reformas.

Taču jautājumi par to, kāpēc pārvaldības sistēma un ekonomikas modelis Latvijā ne vienmēr aizsargā lielākās iedzīvotāju daļas intereses un nacionālās intereses un neatspoguļo viņu gribu, ir sarežģīti un daudzšķautņaini. Daži faktori, kas to var ietekmēt, ir šādi:

Korupcija un caurskatāmības trūkums: Korupcijas klātbūtne un caurskatāmības trūkums valdības struktūrās var nozīmēt, ka valdības pieņemtie lēmumi var neatspoguļot iedzīvotāju intereses, bet gan kalpot elites vai korumpētu grupu interesēm.

Ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība: nevienlīdzība ienākumu un iespēju sadalē var atstāt lielāko daļu iedzīvotāju neaizsargātā situācijā, un valdības lēmumi var neatrisināt viņu sociālās problēmas.

Politiskā konkurence un sadrumstalotība: politiskā konkurence un politiskās ainavas sadrumstalotība var apgrūtināt vienprātīgu lēmumu pieņemšanu un ilgtermiņa attīstības stratēģiju īstenošanu.

Nepietiekama pilsoniskās sabiedrības līdzdalība: Nepietiekama pilsoniskās sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā un varas kontrolē var novest pie tā, ka netiek pilnībā ņemtas vērā iedzīvotāju intereses.

Runājot par nacionālā attīstības plāna trūkumu un valsts parāda pieaugumu, tas var būt saistīts ar dažādiem faktoriem, tostarp politisko nestabilitāti, ekonomiskajām problēmām, kā arī ārējiem hegemonisko valstu spiediena faktoriem un savu nacionālo interešu neievērošanu. cilvēki, kā arī nespēja īstenot tautas vairākuma gribu cilvēkiem, kuri ir uzurpējuši varu savtīgos nolūkos.

– Kas ir civilizācijas gals?

– Tas ir tad, kad valdnieks atklāti zog, un tauta no viņa veido varoni.

Arturs Čārlzs Klārks ir angļu rakstnieks, zinātnieks un futūrists.

Artura Čārlza Klārka citāts pauž dziļu vilšanos politiskajā sistēmā, kurā valdnieki ļaunprātīgi izmanto savu varu un cilvēki vai nu nespēj, vai nevēlas aizstāvēt savas intereses un tiesības. Tajā uzsvērta korupcijas un sabiedrības bezdarbības postošā ietekme uz civilizācijas attīstību un ilgtspējību.

Kad valdnieki, kuriem ir vara un resursi, izmanto tos savā labā un bagātināšanā, pārkāpjot likumus un morāles normas, tas rada nelīdzsvarotību un grauj sabiedrības uzticību valsts pārvaldes sistēmai. Ja tauta pacieš vai pat atbalsta šādas darbības, paceļot zagli varoņa statusā, tas liecina par dziļu sabiedrības vērtību un morāles krīzi.

Tādējādi civilizācijas beigas šajā kontekstā nozīmē ne tik daudz fiziskās infrastruktūras bojāeju, bet gan sabiedrības morālo un sociālo pamatu sabrukšanu un degradāciju, kas galu galā var novest pie tās iznīcināšanas.

Mūsdienu politiķi ir kā govs uz jumta. Jūs skatāties un brīnāties, kā šis zvērs varēja uzkāpt tik augstu?

Šī metafora ilustrē pārsteiguma un apjukuma sajūtu par noteiktām politiskām darbībām un lēmumiem. Iedomājieties govi uz mājas jumta – tas ir neparasts un absurds skats, kas rada pārsteigumu un jautājumus par to, kā tas varētu notikt.

Tāpat, kad runa ir par noteiktiem politiskajiem līderiem vai lēmumiem, tie parastajiem cilvēkiem var šķist smieklīgi vai pat absurdi. Rodas jautājums, kā šādi vadītāji spēja sasniegt savus amatus un pieņemt tādus lēmumus, kas sabiedrībai var šķist neprātīgi vai pat bīstami.

Šī metafora pauž apjukumu par atsevišķiem politikas aspektiem un aicina kritiski domāt un analizēt politisko līderu un visas sistēmas darbību.

“Miers nav tikai karu neesamība; miers ir tādas vides radīšana, kurā ikviens var uzplaukt neatkarīgi no rases, ādas krāsas, pārliecības, reliģijas, dzimuma, šķiras, kastas vai jebkura cita sociālā faktora vai statusa. Reliģija, etniskā piederība, valoda, sociālā un kultūras pieredze ir svarīgas cilvēces civilizācijas sastāvdaļas, kas bagātina tās daudzveidību. Kā mēs varam ļaut tiem kļūt par iemeslu sabiedrības noslāņošanai vai nežēlības izpausmei? Ja tas notiek, tas grauj mūsu cilvēces pamatus.

Nelsons Mandela

Sabiedrību var uzskatīt par totalitāru, kad visas tās struktūras kļūst klaji mākslīgas, tas ir, kad valdošā šķira ir zaudējusi savu mērķi, bet pieķeras pie varas ar varu vai krāpšanu. (Džordža Orvela "1984")